Sandra Strēle ir māksliniece, pirtniece un dziedniece. Absolvējusi Tallinas mākslas institūtu, mākslinieciskās ādas apstrādi. Viņas mākslas darbi ir izstādīti vairākās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs, viņa ir arī vairāku personālizstāžu autore, divas no kurām ir bijušas ASV. Sandrai ir bagāta pieredze arī kā pilsētas svētku, Dziesmu un deju svētku, kā arī dažādu sabiedrisko pasākumu, teātra izrāžu un koncertu māksliniecei un scenogrāfei. Savulaik Sandra nodibinājusi un vairāk nekā 30 gadus vadījusi Jaunpiebalgas bērnu mākslas skolu, kas no viņas idejas ar sākotnēji sešiem skolēniem gadu gaitā pārtapusi par profesionālu mūzikas un mākslas skolu.
Ideja par skolas izveidi radās pēc Tallinas mākslas institūta absolvēšanas, jo gribējies dzīvot laukos. Studiju laikā Sandra ar vīru uzaicināti uz kolhozu Piebalgā kā interjera mākslinieki filmai “Trīs meklē miljonu”, un bija plānots, ka pēc institūta absolvēšanas abi varēs kolhozā turpināt strādāt kā mākslinieki, taču institūta absolvēšanas gadā kolhozi tika likvidēti. Jaunpiebalga jau bija pazīstama, un Sandra uzsāka darbu vidusskolas projektā, gatavojot skolēnus dalībai izstādē Zviedrijā. Tieši tad viņai tika piedāvāts darbs skolā, un tā aizsākās arī mākslas skolas ideja.
Par piederību Sandra saka, ka jūtas piederīga gan Vidzemei, gan Zemgalei, gan visai pasaulei kopumā. Pirtniecībai un ārstniecībai Sandra pievērsusies, meklējot atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem par savu vietu pasaulē un pasaules iekārtojumu kā tādu.
Sandra, ja Jums būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par Jums nezina, ko Jūs teiktu?
Es esmu Sandra, piektajā paaudzē dzīvoju Jelgavā. Esmu meitene no pļavām un mežiem. Tagad jau esmu vecmāmiņa, bet sirdī brīžiem jūtos kā bērnībā, brīžiem – kā jaunībā. Šobrīd dalos ar cilvēkiem pieredzē, kas dzīves laikā ir uzkrāta.
Kāds bija Jūsu ceļš no bērnības sapņa līdz vietai, kur esat šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Šie lielumi sakrīt pašā būtiskākajā punktā – manā iekšējā sajūtā. Es bērnībā kaut ko jutu un meklēju, esot viena un dabā, bet nezināju, kas tas ir. To es sapratu vien 40 gadu vecumā, esot pie dziednieka Vācijā. Kopš tā brīža apzinājos, ka es neesmu un nekad vairs nebūšu viena. Šis bija ceļa turpinājums caur mākslu. Varu teikt, ka mana dvēsele mani rosināja meklēt atbildes, rast jēgu un piepildījumu dzīvē.
Es mācījos Jelgavas 4. vidusskolā, man Jelgavā dzīvoja abas vecmāmiņas, viena pilsētā, viena nomalē, mājā, kurā es šobrīd dzīvoju. Tepat 10 minūšu gājienā ir Svētes upe, mežs un pļavas, un te bija mana svētnīca, kur es ganījos. Es varu teikt milzīgu paldies savām dzimtas sievietēm, vecmāmiņām, mammai, jo viņas bija tās, kas mani ievirzīja tajā ceļā, kas mani patiešām interesēja.
Mana mamma bija literatūras skolotāja, arī pati rakstīja dzeju, bieži mani veda uz Rīgu uz izstādēm – tā mākslas pasaule man bija glābšanās zona, kur es redzēju sapņus, ilgas, piepildījumu – tas ir līdzīgi, kā būt dabā, es to visu saucu par mākslas zonu, kur mana dvēsele varēja gūt piepildījumu.
Vecmāmiņas savukārt iemācīja ļoti lielu vienkāršību – mūsu ģimenes nebija ļoti pārtikušas, cilvēki tolaik dzīvoja kā dzīvoja, bet vecmāmiņas vienmēr spēja par visu priecāties. Mūsu mājās dziedāja, cepa pīrāgus, kaut arī nedrīkstēja, bet svinēja Ziemassvētkus, svinēja Jāņus, upes malā kurot ugunskurus. Tas iemācīja tādu vienkāršību un labestību, kas bija piepildīta arī ar dabas ritmu ievērošanu, tēju un ogu lasīšanu, darba tikumu. Viena no manām vecmāmiņām daudz runāja arī par Dievu, viņa bija ļoti ticīga. Nodzīvoja līdz 102 gadu vecumam un stāstīja man dažādas pasakas par baznīcu.
Vai Jūs varētu noraksturot, kas ir stipra sieviete?
Stipra sieviete ir īstenībā ļoti maiga, klusa, vieda, mīļa, mājīga, silta, gādīga. Tāda ir stipra sieviete.
Šis uzskaitījums ir nedaudz pretstatā mūsdienu sievietes tēmai, kas ir līderīga un patstāvīga.
Es domāju, šīs sievietes-līderes – tas vairs nav mūsdienīgi, šobrīd jau sākas nākamais etaps, kad sievietes atgriežas pie savas būtības, sāk padziļināti meklēt sevi. Vismaz es tā to redzu vidē sev apkārt. Jo visas stiprās sievietes reiz viļas un izdeg. Stiprums ir vīriešu īpašība, un domāju, ka ir pienācis laiks pasaulei atgriezties šajā kārtībā. Dvēselei, protams, nav dzimuma, bet, ja jau mēs ienākam šajā pasaulē tieši sievietes ķermenī, tad mums no tā kaut kas jāmācās.
Sieviete ir ļoti jaudīga, jo viņai jādzemdē bērni, viņa ir arī emocionāli stiprāka. Te jāmin arī kari, ko mūsu senči ir piedzīvojuši, kad sievietes palika vienas un viņām bija jābūt stiprām. To audzināja arī mums. Es tikai aptuveni 40-45 gadu vecumā atsāku mācīties būt par sievieti, jo līdz tam manī bija šo kara šausmu piedzīvojušo vecmāmiņu mācītais par būšanu stiprai, izglītotai un patstāvīgai. Taču tagad, skatoties uz savu dzīves pieredzi un balstoties uz iegūtajām zināšanām par cilvēku, varu teikt, ka sievietes atbildība ir sirds, un sirds neiet kopā ar prātu. Prāts jānolaiž 20 centimetrus zemāk.
Mūsdienu cilvēka evolūcija ir tikai mirklis laika joslā. Domāju, ka mēs tikai mācāmies kļūt par cilvēkiem – cilvēciskie rādītāji ir ieklausīties otrā, saprast. Cilvēciskais rādītājs ir pietāte pret otru cilvēku, beznosacījuma mīlestība, šāds ir mūsdienu kods. “Vara, bauda un nauda” paliks vecajā pasaulē. Un grūtākais, kas mums šobrīd ir jādara, ir atvērt sirdi šīm pārmaiņām, jo karā no mums ir daudz aizvainojuma. Sievietei šobrīd ir jāspēj katrai pašai dziedināt sevi, lai tās var dziedināt dzimtu un atjaunot mīlestības plūsmu. Es kā Sandra arī esmu tikai punkts šajā laika plūsmā, un mans uzdevums ir dziedināt sevi, lai es spēju tuviniekiem apkārt dot mīlestību.
Izmaiņas, protams, notiek ļoti lēni, bet viss iet uz attīstību. Tiem cilvēkiem, kas vēl izvēlas varas un naudas pozīcijas, iespējams, tās ir šobrīd nepieciešamas, lai gūtu konkrētas mācības, viņi ir nākuši tieši pēc šādas pieredzes.
Vai sievietes misijas piepildījumā obligāti ir jābūt bērniem?
Tā ir katras dvēseles individuāla izvēle un pieredze. Man ir pazīstamas sievietes, kas iet profesionālo ceļu un velta laiku tam. Ir sievietes, kas nespēj tikt pie bērniņa. Es kā Sandra priecājos, ka man ir dēls un divas mazmeitiņas. Te man nāk prātā Imanta Ziedoņa teiktais: “Sevis kopšana, cita kopšana un kādas idejas kopšana”, un tas viss darbojas vienlaicīgi. Es cenšos pati pilnveidoties, tad dodu tuvākajam lokam, kas ir mans turpinājums. Bet vienmēr jābūt arī savām idejām, pie kurām strādāt. Man kādu laiku tā bija Jaunpiebalgas mākslas skola, kur es gribēju radīt radošu vidi, man tā ir latviešu tradicionālā kultūra, latviešu rakstu zīmes.
Kā Jūs komentētu sievietei uzspiesto “skaistuma un mūžīgās jaunības kultu”?
Es kā piemēru gribu minēt ābeli. Mēs varam salīdzināt sievietes attīstības posmus ar ābeli – sākumā ir meitene, tad pusaudze, tad līgava, tad sieva, tad mamma, tad viedā sieva un vecene. Ābele nenokalst rudenī un ziemā. Pēdējais posms, ko sauc par sievietes zelta laiku, kas ir līdz pat pašam pēdējam elpas vilcienam, glabā sevī viedumu, gudrību un pārziemošanas spējas, lai sagatavotos jauniem pumpuriem. Tas ir posms, vecenes un viedās posms, kad mēs nododam savu pieredzi tālāk. Dievs, daba un enerģija ir viens un tas pats, arī cilvēkā darbojas tie paši likumi. Ir smieklīgi, ja sieviete nepieņem savu laiku, savu vecumu. Protams, sievietei ir jebkurā vecumā sevi jākopj, bet tam, ka seja paliek grumbaina, skaistums nebūtu jāietekmē.
Skaistums vispār ir ļoti subjektīvs jēdziens. Tas, ko uzspiež mediji un sabiedrība, ir cita lieta, un viņiem tad es lūgtu vismaz padarīt kritērijus reālus – cik daudzi pazūd un izdeg, mēģinot iekļauties.
Es kā Sandra arī esmu bijusi visu dzīvi apaļīga, un svars ir bijis mans skolotājs. Meitenēm, kam ir zems pašvērtējums, es parasti jautāju, vai dabā un pļavā margrietiņa ir sliktāka par rudzupuķi vai āboliņu? Dabā ir tik daudz skaistu formu, katra no kurām ir skaista pa savam, skaista pa īstam.
Mākslīgi izveidots tēls, kas neatbilst būtībai, prasa milzīgu spēku, lai šo tēlu uzturētu, un visbiežāk pienāk brīdis, kad atklājas īstā seja.