Inese Muižniece: “Apzināties mirkli, kad nepieciešama palīdzība, ir spēka, nevis vājuma pazīme.”
Ineses Muižnieces vārds noteikti plaši pazīstams Latvijas dziesminieku un mūziķu aprindās – šim rakstu ciklam viņu uzrunāt man ieteica etnomūziķis Ēriks Zeps, kurš pats Inesi raksturo šādi: “Austras bērni ir vesela kustība. Kad Austra Pumpure aizgāja mūžībā, bija nedaudz bail, ka šī spēcīgā kustība varētu apsīkt. Un Inese man lielā mērā saistās ar visas šīs kustības organizatorisko pusi, viņa ir viens no pamata cilvēkiem, kas šo kustību satur kopā. Ar atbildību un apzinību Inese raksta projektus, organizē aktivitātes, nodrošina to, lai katru gadu marta pirmajā nedēļā Liepājā turpinātos “Austras dienas”. Viņas nopelns ir dziesminieku festivāls “Trubadūrs”, kas ļauj attīstīt prasmes jaunajiem un trenēties pieredzējušajiem dziesminiekiem, atklājot aizvien jaunus talantus. Varu tikai apbrīnot viņas darba spējas, darot milzīgo darbu, kas notiek pasākumu aizskatuvē – viņa to visu dara ar ļoti vieglu sajūtu, viņai tas nāk dabiski.”
Ja Jums būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par Jums nezina, kā jūs sevi prezentētu?
Esmu Inese Muižniece, cilvēks, kuram rūp Latvijas dziesminieku kustība, dziesminieku mūzika, personības un šīs kultūras jomas attīstība. Esmu Austras bērns, Austras Pumpures audzēkne, spēlēju ģitāru, dziedu un esmu arī dziesminieku festivāla “Trubadūrs” rīkotāja. Darbojos “Austras biedrībā”, īstenojot dažādus ar dziesminiekiem saistītus projektus, tai skaitā, realizēju koncertus, konkursu, festivālus, mūzikas ierakstu un nošu grāmatu izdošanu, un citas ar latviešu dziesminiekiem saistītas lietas. Esmu meita, sieva un mamma dēliņam Eliasam. Man ir divas ģimenes – ir ģimene tās pamatizpratnē un ir arī mani dvēseles radinieki jeb lielā skanīgā ģimene – Austrasbērni.
Kāds bijis Jūsu ceļš no bērnības sapņa līdz vietai, kur esat šobrīd? Vai šie lielumi
sakrīt?
Bērnībā man bija sapnis – kļūt par gidi. To savā ziņā esmu piepildījusi, jo pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas ieguvu arī gida sertifikātu un kādu laiku strādāju par gidi franču tūristiem Latvijā. Tagad vadu ekskursijas Liepājā pašas izveidotajā ekspozīcijā, kas veltīta Austrai Pumpurei un kas skatāma Liepājā mākslas galerijas “Romas dārzs” telpā “Austras istaba”. Bērnībā man patika dziedāt, tas arī ir realizējies – turpinu dziedāt kopā ar Austras bērniem, tomēr mana pamatnodarbošanās vairāk saistīta ar kultūras menedžmentu, pasākumu rīkošanu.
Kā Jūs raksturotu stipru sievieti?
Stipra sieviete ir pašapzinīga – viņa zina, ko vēlas, redz skaidru vīziju un iet uz to. Viņa rīkojas diplomātiski, apzinās savas spējas un prot tās likt lietā. Viņa nebaidās būt arī vāja un lūgt palīdzību, kad tas nepieciešams. Apzināties mirkli, kad nepieciešama palīdzība, ir spēka, nevis vājuma pazīme. Stipra sieviete ir sieviete, kas apzinās savu sievišķību, pieņem tās dažādās izpausmes un galu galā prot to arī izmantot. Sievietes spēks slēpjas spējā just pasauli, cilvēkus sev apkārt, notikumu virpuli un sevi tajā.
Vai Jūsu dzimtā vai dzīvē ir bijušas stipras sievietes, no kurām Jūs esat ņēmusi
piemēru?
Jā, domāju, ka manā dzimtā visām sievietēm ir sava veida zināms spēks un pašapziņa. Mana vecāmamma, piemēram, bija sieviete ar savu stingru nostāju, viņa nevienam neļāva sev kāpt uz galvas vai sevi izrīkot, pašai bija galva uz pleciem, tā teikt. Atceros stāstu, ka viņa, ja gribēja, laukos, kad visi strādāja uz lauka, galvu nepaceldami, pusdienlaikā novilka savus baltos cimdus un pateica: “Šodienai pietiks!”. Savu mammu, savukārt, apbrīnoju par to, kā viņa prata mani audzināt bez lielas un skaļas audzināšanas, ar milzīgu iejūtību un cieņu pret mani kā personību jau kopš mazotnes. Tas ir liels talants.
Cita nozīmīga sieviete manā dzīvē, protams, bija Austra Pumpure, no kuras mācījos ne vien attieksmi pret dziesmu un klausītājiem, bet pasaules redzējumu, dzīves sajūtu, drosmi un attiecību mākslu: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju.” Austrasbērniem viņa devusi ārkārtīgi daudz vērtīgu padomu dzīvei – gan tos izsakot ar saviem sulīgajiem teicieniem, gan, rādot ar savu piemēru, kā dzīvot un kā uztvert lietas. Piemēram: “Mācies no visiem, no kuriem vari kaut ko iemācīties. Tu nezini, kas tev kurā brīdī var noderēt” vai “Vispirms iemācies klausīties, tikai tad, pēc tam tu vari sākt dziedāt pats.” No Austras noteikti mācījāmies arī visu uztvert ar zināmu humora devu, un vispār pamatu pamatā baudīt dzīvi, raudzīties uz visu ar smaidu, pozitīvu attieksmi un atvērtu sirdi. Par to, kas varbūt mums neizdevās tik labi, viņa pēc koncerta tik noteica: “Re, kā sanāca!”, bet tajā pašā laikā viņai bija šī skaidrā vīzija un mērķtiecība, kā arī stingrība mēģinājumu procesā un nerakstītie, bet stingrie likumi koncertos.
Inese Muižniece ar Austrasbērniem.
Atceros arī kādu sadzīvisku sarunu ar Austru. Jāatzīmē, ka par sadzīviskām lietām mēs ar Austru nemaz tik bieži nerunājāmies, biežāk – par koncertiem, dziesmām, ko varētu spēlēt, par niansēm dziesmās un tamlīdzīgām tēmām, par mums svarīgo, tā teikt. Bet reiz es Austrai kaut kā izteicos, ka nepagūstu visu izdarīt un mājas arī būtu jātīra biežāk, bet kaut kā man nesanāk. Viņa man ātri atteica, ka man tas varbūt vispār nav jādara. Tas mani mazliet apmulsināja. Viņa, piemēram, samaksājot vienai paziņai, kas atnāk un iztīra viņas māju – paziņai labi un viņai labi, visiem labi. Un tad viņa stāstīja, ka to grūti varbūt kādam saprast, ko nozīmē salikt, izdomāt koncertprogrammu, kas tas ir par darbu – Tu ej, it kā vienkārši pastaigāties, bet patiesībā Tu intensīvi domā, izvērtē, pārdomā un atkal izvērtē, plāno, radi. Un tam vajag laiku.
Vēl viņa teica, ka vienu koncertu nospēlēt un novadīt – viņai tas ir kā izkraut desmit tonnas ogļu, tas ir tāds nogurums, tā ir tāda atdeve. Šis man vienmēr prātā, domājot par radošo cilvēku milzīgo emocionālo ieguldījumu savā darbā, un reizē arī par to, kā un vai mēs, sabiedrība, to novērtējam.
Es sev apkārt redzu daudz spožu personību – daudzas lieliskas un veiksmīgas sievietes, kuras iedvesmo arī mani ar savu piemēru, reizēm ar atšķirīgo domu gājienu, kas liek padomāt, ar jaudu, ar savām emocijām un spēju tikt galā, ar drosmi un viedumu. Šajā kontekstā prātā nāk dziesminiece Maija Kalniņa, sirdsgudrā dziedātāja Ieva Akuratere, astroloģe Līga Šīrona, izcilā ģitāriste Ilze Grunte, dziesminiece un aktrise Zanda Štrausa un vēl, un vēl. Sievietes, kuras ar patiesu prieku saucu arī par tuviem draugiem.
Kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā?
Domāju, ka mūsdienu sabiedrībā jau labu laiku nav šie izteiktie lomu sadalījumi – sieviete pavarda kūrēja, vīrs mednieks. Sievietes ieņem visdažādākos amatus, strādā visdažādākos darbus. Paliek atvērts jautājums, kā sieviete emocionāli jūtas, ja ģimenē viss smagums jānes viņai vienai, piemēram, esot galvenajai pelnītājai. Visticamāk, tas atkarīgs no katras personības, bet, manuprāt, vairums sieviešu labāk justos zem silta, droša un sargājoša spārna, ko tai sniedz vīrietis, kurš tur lietussargu, lai viņa nesalītu un viņa varētu turpināt spīdēt tikpat spoži kā saulainā dienā. Sievietes lomu, iespējams, lielā mērā nosaka arī bērni, sieviete ir mamma, un tāpēc – saudzējama.
Vai Jūsu darbības jomā pastāv dzimumu līdztiesība? Vai Jums savā profesionālajā sfērā un dzīves ceļā būtu vieglāk tikt uz priekšu, ja Jūs būtu vīrietis?
Domāju, ka vīriešiem nav lielāku priekšrocību manā profesijā – pasākumu rīkošanā. Jā, reizēm varbūt noderētu vīriešu lietišķais un vēsais piegājiens, bet, savukārt, citreiz tieši sievišķība ir tā, kas ļauj kaut ko vieglāk sarunāt, sakārtot, vienoties. Tomēr, kopumā uz sievieti – rīkotāju, manuprāt, sabiedrība skatās tikpat nopietni kā uz vīrieti – rīkotāju. Lielākoties visu nosaka katra personība un rakstura iezīmes.
Cik liela nozīme ir ārējam izskatam Jūsu profesijā?
Grūti spriest, bet, manuprāt, ne vairāk un ne mazāk kā citās profesijās. Visiem patīk skaisti cilvēki. Visi novērtē, ja otrs sarunu biedrs ir kopts un vizuāli pievilcīgs, bet vai tam ir ļoti liela nozīme manā profesijā – domāju, ka ne, bet tas rada attieksmi. Atkal visu tomēr nosaka katra personība un personību mijiedarbība.
Skaistuma un jaunības kults, kas joprojām tiek “uzspiests” sievietēm – cik tas ir aktuāls mūsdienās un Jūsu dzīvē?
Man prieks, ka dziesminieku vidē mēs varam primāri runāt par iekšējo skaistumu, nevis ārējo spozmi. Svarīgākais ir tas, ko tu paud no skatuves, un tas, kāpēc tu vispār tur esi, ko tu gribi pasaulei pateikt, nevis tas, kāda zīmola apģērbs tev mugurā vai cik tūkstošu vērts uguns šovs tev ir fonā. Tomēr tajā pašā laikā, kā dziesminiece Anta Eņģele koncertos ar smaidu ir teikusi: “Uzvilku jaunu kleitu, lai jums būtu uz ko paskatīties.” Visiem jau gribas izskatīties skaistiem un saņemt komplimentus, šķiet, ka tā vairāk ir dabiska tieksme, nevis kaut kas uzspiests, tāpat kā dabiski ir tas, ka cilvēkiem pievilcīgāki šķiet jauni cilvēki, arī tie ir dabas likumi, tā teikt. Iespējams, te var runāt par bailēm no sabiedrības nosodījuma, kā tu izskaties, bet, ja esi brīvs no šīm bailēm, tad brīvāk arī uzvedies un skaistāk izskaties, jo uz āru var starot tikai tas, kas tevī iekšā. Tātad – par dvēseles stāvokli jārūpējas ne mazāk, kā par savu ārējo izskatu.
Kā spējat sabalansēt laiku starp sevi, savu ģimeni un darbu? Kā atgūstat spēkus?
Man liekas, ka tas visiem ir pamatīgs izaicinājums šajā laikmetā. Patiesībā, mums neatliek nekas cits, kā strādāt savā sapņu darbā un profesijā – hobijā, lai katra diena būtu arī vērtīga katra personībai un tās izaugsmei. Es rīkoju pasākumus, es, protams, nogurstu, bet tajos pasākumos es arī kārtīgi izdziedos un, tātad, izdziedinos, un esmu kopā ar sev ļoti tuviem draugiem. Kas attiecas uz ģimeni, jā, piekrītu savam vīram – viss ir jāieplāno, arī kopīgs laiks ģimenei. Turpinoši cenšos savu māju uzturēt kārtībā pati, taču, ja jāizvēlas, vai veltīt laiku bērnam, vai putekļu nemitīgai slaucīšanai, es noteikti izvēlēšos siltu un mīļu kopā būšanu ar bērnu, kaut vai, piemēram, skatoties Hariju Poteru un kopīgu fanošanu.
Ja vēlos atgūt spēkus un sakārtot, pārkārtot domas, tad mana “ātrā palīdzība” ir ceļošana un, jo īpaši – Camino de Santiago jeb svētceļojums kājām pa Svētā Jēkaba ceļu Spānijā. Vieglākā versijā palīdz rokdarbi (tamborēšana, punktošana, rotu taisīšana utt.) – sievietēm, šķiet, vajag kādu radošu nodarbi, kas, līdzīgi kā ilgstoša ar iešana kājām, palīdz sakārtot domas un sevī izrunāties par visu, kas un kā. Emociju sakārtošanai lieliski palīdz arī trauku mazgāšana. Savukārt, nogurušam ķermenim vienmēr labpatīk spa un labs miegs.
Kā sievietei mūsdienās neapjukt un būt par sevis autentisko versiju? Kā atrast sevī spēku?
Spēks sevī jāmeklē nemitīgi. Mana iekšējā apziņa ir, ka, ja es šo dienu nobumbulēšu, šī diena būs nodzīvota “pa tukšo”, bet ir tik daudz labu lietu, ko gribas izdarīt, ko radīt. Domāju, mūsdienās neapjukt ir grūti – vieglāk ir ļaut sev mazliet apjukt un tad, sperot nākamo soli, uzmanīgi vērot savas sajūtas, vai virziens, kurā tagad dodos, patiesi ir manējais. Ja jautājums sevī tiek uzdots, visbiežāk ātri atnāk arī atbilde. Un tad atliek iet plūsmas virzienā un redzēt, kādi brīnumi ar tevi notiek.