Šajā laikā ir sevišķi svarīgi zināt savu piederību, saprast, kas ir tās patriotiskās, lokālpatriotiskās, kultūras un pasaules redzējuma vērtības, kas ļauj mums sevi iedalīt savējos un svešajos, atrast domubiedrus un pamatu savam ritmam šajā pasaulē. Latvieši, mēs zinām, ir maza, bet sīksta tauta, kas vienmēr kopusi un sargājusi savas gara mantas, iedzīvinot tās no paaudzes paaudzē. Un, neskatoties uz smago vēsturi, spējusi saglabāt savu būtību arī svešumā un zem citu varu jūgiem, mācot un izglītojot jaunāko paaudzi.
2×2 saieta dalībnieki ierodas Aglonā. Foto: Justīne Kitija Cīrule
Nupat Aglonā sācies vispasaules latviešu jauniešu saiets 2×2. Tas pulcējis vairāk kā 60 dalībnieku no kopumā deviņām pasaules valstīm, kas nedēļas garumā domās par latvisko, izjutīs latvisko, spriedīs par pasaules mēroga tēmām un pētīs arī savas saknes. Šonedēļ piedāvāsim arī jums, lasītāji, tuvāk iepazīties ar ārzemju latviešu jauniešu stāstiem par to, kā latvietība iekļaujas viņu dzīvē. Taču pirmā saruna ar šī gada saieta Latgalē vadītāju, etnomūziķi Ēriku Zepu – pat latvisko, par Latgali, par šādu semināru nozīmi mūsu tautas nākotnē. Rakstu latviski var izlasīt zemāk.
2×2 aizsākās Ziemeļamerikā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Pēc Otrā pasaules kara trimdā Vācijā un pēcāk Kanādā dzīvojošais latviešu uzņēmējs Brunis Rubess ar sievu Birutu un domubiedriem vēlējās izveidot nometni, kurā augstskolas vecuma jauniešiem būtu iespēja satikties. Skolas vecuma jaunieši apmeklēja latviešu vasaras skolas, taču pieaugot regulāras iespējas atgādināt par latvietību un sastapt vienaudžus ar tādām pašām saknēm trūka. Seminārs, kurš iesākumā bija paredzēts 16—25 gadus veciem jauniešiem, bet vēlāk — 18—30 gadu veciem dalībniekiem, bija risinājums, lai nepārrautu šo latvietības pavedienu. Tāpēc 1964. gadā Ohaio štatā notika pirmais Divreizdivi seminārs.
Ēriks Zeps. Foto: Jānis Porietis.
Ēriks Zeps
Etnomūziķis, 2×2 semināra Aglonā vadītājs
Kas Tod eisti ir 2×2 i ar kū itei sasatikšona atsaškir nu 3×3? Ūtrais ir vaira dzierdāts.
Jā, par tū, ka 3×3 ir saleidzynūši populāruoks, par tū, ka kotru godu Latvejā nūteik 2 saīti, kurā kotrā ir pa 300-400 cylvāku, i 3×3 ir vysai gimenei. Bet 2×2 eistyn ir sanuoks, paguojušajā godā nūsvinieja 60 godu jubileji – 2×2 izaveiduoja kai ASV Latvejis jaunīšu papyldus aktivitāte kasdīnys darbeibom, puļcenim, latvīšu vydškolai – lai tī latvīšu jaunīši, kas ir izkaiseiti pa vysu pasauli, suokūtnieji gon pa ASV, lai jī komunicātu sovā storpā, lai veiduotūs latviskys draudzeibys, lai veiduotuos jaunys latviskys gimenis. Tai tys izaveiduoja un turpynoj dzeivuot vāļ azvīn. 2×2 ir taids pasauļa latvīšu jaunīšu seminars, kur pīsadola vidieji 60-80 dalinīku, un sovukuort 3×3 ir vysai saimei. Un es zynu, ka cytuos gimenies tīši iz 3×3 sabrauc mozī bārni, pīaugušī un vacvacuoki, un jaunīši ir tīši tī, kas aizbrauc uz 2×2.
Kai Tu īguoji ityumā 3×3 I 2×2 apritī?
Es vysūs saītūs i lelā daļā sovys dzeivis nūtykumu es asmu nūnuocs, pasateicūt akordeonam i pasateicūt tam, ka es spieleju dančus. Maņ pyrmais ir bejs 3×3, un 3×3 es asmu bejs saleidzynūši vairuok, 2×2 es asmu bejs vīnā saītā pylnu laiku, kas beja īprīkšejais Latgolys saīts 2019. godā, bet iz napylnu laiku es asmu dīzgon bīži pībraucs nūspieliet dnčus.
Cik 2×2 saītu godā nūteik? Cik saprūtu, itys ir jau trešais.
Eistyn, varātu saceit, ka jau caturtais, par tū, ka 2×2 ir suokuši sviniet arī Juoņus, bet tys ir taids hibridseminars. Itūgod tys hibrīdvariants beja eisuoks, nūtyka Rezidencī Kurzeme, saīšona beja taida eisuoka i ap sviniešonu. Bet vyspuor itūgod beja pyrmais 2×2 Austrālejā un 2×2 Anglejī, Straumēnos. Tai ka saīt nu lelajim seminarim mes asom trešais, nūslādzūšais.
Kai tīk izvālātys vītys seminarim i kai tīk izvālāti vadeituoji?
Vīta nuok nu suokuma, bet vīta taidā lelā kategorejā – nu, pīvadumam, izdūmoj, ka nuokamajā godā byus, nazynu, Kanādā i Austrāljā – i tod uzrunoj vadeituojus. Mani uzrunuoja nazkod pyrms goda ar tekstu, ka
gryb, kab seminars nūteik rīši Latgolā, i tai kai es nuoku nu Latgolys un ar latgaliskū asmu sasteits, un arī jamūt vārā, ka 2×2 koč cik es asmu bejs, tod mani uzrunoja. Un tys ir arī vyss, kū tev īdūd – vielmi, un puorejais ir tys, kai tu pats savuoc komandu, izavielīs vītu, izdūmoj plana niansis, datumus – tys ir tova poša ziņā.
Tod par kū Aglyuna?
Aglyuna – kai vīns nu argumentim, par kū ir svareigi padūmuot arī Latgolys uzjiemiejim – Latgolā nav tikpat kai vītu, kempingu un tamleidzeigi, kur var uzjimt vaira kai 60 cylvāku, kur ir uz trejim maksimums vīna tualete un duša, kur ir vysys atbylstūšuos telpys – Latgolā ir daudz leidz 60, bet vaira nav. Amerikā taidi nūmetņu formāti ir izplateituoki, Eiropā cytvīt arī, Latvejā tys nav tik izplateits, leidz ar tū laikam nav arī tik pīpraseits, leidz ar tū – Aglyuna ir vīns nu itim kriterejim, bet maņ ir eipaši zeimeigi arī tū organiziet te, Aglyunys katūļu gimanzejī, par tū, ka tei āka, kurā mes šūbreid asom, ir calta piec munys vacvacmammys bruoļa, prīstera Aloīzija Broka, kas beja arī Aglyunys katūļu gimnazejis direktors, iniciativys un lela dorba. Leidz ar tū tys sasaslādz. Muns vactāvs ilgi turieja ryupi par tū, lai tys Aloizeja Broka vuords natīk aizmiersts, jū skaidrs, jis atsaļuova runuot pret varu, juo slavanais sprediķis “Tev nebūs nokaut” piec tam, kod ite pat, mežā, nūšuova 300 Daugavpiļs psihoneirologiskuos slimneicys pacientus.. jū leidz ar tū pajāma prūm un par jū arī daudz narunuoja, un par tū maņ ir prīca, ka es varu myusu saimei zeimeigā vītā dareit koč kū, un, es dūmoju, ka jam ir prīceigi nūsaskateit, ka mes te darbojamīs ar latviskajom vierteibom un šeit ir dzeiveiba.
Aloizijs Broks (1898–1943) – katoļu garīdznieks, pedagogs un tulkotājs. Dzimis Varakļānu pagasta Silinieku ciemā. Pēc skolas gaitām Varakļānos un Rēzeknē iestājies Petrogradas (tagadējās Sanktpēterburgas) katoļu garīgajā seminārā, kur mācījies līdz tā slēgšanai 1918. gadā. Vēlāk izglītojies Viļņas un Aglonas katoļu garīgajos semināros, kā arī studējis Vīnes Universitātē, 1925. gadā iegūstot doktora grādu teoloģijā. Aloizija Broka devums modernās latgaliešu valodas attīstībā saistīts ar viņa veikto Jaunās Derības tulkojumu, kas iznāca grāmatās “Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs un Apostolu darbi” (1933) un “Apostolu vēstules un apokalipsis” (1937). Sastādījis un izdevis arī dziesmu un lūgšanu grāmatas, bijis Latgales katoļiem nozīmīgo žurnālu “Draugs” un “Zīdūnis” redaktors. Ieņēmis inspektora un direktora amatus Aglonas Valsts klasiskajā ģimnāzijā un Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā. No 1932. līdz 1940. gadam kalpojis par prāvestu Aglonas draudzē. Otrais pasaules karš Aloizijam Brokam bijis smags laiks. 1941. gada 23. augustā pēc psihiski slimo cilvēku apšaušanas Broks Aglonas Romas katoļu bazilikā noturējis sprediķi “Tev nebūs nokaut”, par ko viņu drīz apcietinājuši vācu okupanti. 1941. gada beigās Aloizijs Broks ticis atbrīvots, taču 1942. gada maijā viņš ieslodzīts otrreiz. Par Aloizija Broka nāves apstākļiem drošu ziņu trūkst. Pēc dažiem avotiem Broks nonāvēts Štuthofas koncentrācijas nometnes gāzes kamerā, pēc citiem – nogalināts Latvijā. Urna ar zemi no Štuthofas nometnes apbedīta Aglonas bazilikas kriptā.
Un par kū atslāgys vuords STEIGA?
Par steigu runojūt, man eistyn itys vuords jau seņ siež vydā, maņ vysod i patics itys vuords, pat “Rikšus” (red. postfolkloras grupa, vadītājs Ēriks Zeps) griebiejuos nusaukt par “steigu”, bet vysod koč kaids arguments, ka latviski tys ir ar piļneigi cytu nūzeimi, ir atturiejs. Bet šūreiz koč kai, dūmojūt par seminaru i tū, ka juoizdūmoj nazkaids nūsaukums, maņ pyrmū reizi nabeja nikaida īkšejuo konflikta par šom trejom byuteibom, kas ir vīna tei latgaliskuo steiga, ka mes par sirds steigom, pīvadumam, runojam, ūtrei – “steiga” latviskajā izteiksmī, tys trokuokais, kas myusim apleik ir – vysi tī ritini, i tys, kur mes bīži pazaudejam tū ciļvieceibu, kas Latgolai ir miļzeiga kvalitāte, un, prūtams, instrumenta steiga – un, redzi, mes kotrs tū izlosom sovaižuok, un taipat kai jebkuru myusu lītu, myusu izpausmi dzievī – mes poši pīlīkam tam saturu, kū veidoj myusu senču īlyktais fons, myusu audzynuošona, leidz ar tū tys ir arī par cylvāku pījimšonu. Bīži viņ mes, napījamūt cyvākus ar jūs redzīni, napadūmojam, ka mes napījamom na viņ cylvāku vīnu pošu, bet arī eimom pret vasalu dzymtu, kas vireteibys i izpratni ir īlykusi. I, skaidrs, ka 2×2 mes vedojam latvisku jaunīšu sabīdreibu, dumojūšu jaunīšu sabīdreibu, aktīvu jaunīšu sabīdreibu, īkļaujūšu, eiropeisku jaunišu sabīdreibu.
Tīši par saītim Latgalī – kaida ir tei attīksme, braucūt uz Latgolu? Voi vāl jūprūjom dzieržom, ka tys ir tuoli i sarežgeiti, datikt da teņs?
Dīvam žāl, bet ir nuocs puori pavysam cyts arguments, ar kuru es arī sasaskuoru ļūti daudz, kas ir Krīvejis un Boltkrīvejis tyvums – tys jau šūbreid ir izskauds vysus stereotipus par luksoforim, grants celim, zyrgim un tai tuoķuok, ļūti daudzim cylvākim ir baist te braukt, par tū, ka 50 kilometru attuolumā atsarūn agresorvaļsts. Un tys ir miļzeigs dorbs skaidruot, ka Latgolā arī ir drūši. Bet tei ir arī vaļsts politika taida – mes arī runojam par Latgolu daudz kai par taidu ryupju bārnu, mes naīguldom energeju, lai rekomendātu uz Latgolu braukt, kas kustynuotu arī cytus procesus.
Kas ir taids jaunīts, kas brauc uz 2×2, kaids ir juo profils? Deļ kam jis te īsarūdās?
Tys ir jaunīts, kas symts punkti školā ir dariejs koč kū paralēli – puļceni, pašpuorvaļdis, interešu izgleiteiba – tys jaunīts jau ir īinteresāts, mes pīduovojam dīzgon nūpītnys tēmys, tu te nabrauc eisti iz atpyutu. Te ir jaunīši ar vīdūkli un jaunīši, kas dora. Un kam nav svešs itys latviskais segments – nūdzīduot golda dzīsmi voi kotru reitu suokt ar himnu.
Par tū latviskū elementu – voi latviskū elementu/segmentu var radeit jaunīts pats, voi tū var radeit sabīdreiba, voi škola, voi tei tūmār ir 99% gimene?
Dīzgon precīzi tu itū vaicuojumu uzdūd – tikai un vīneigi gimene. Un ar tū es asmu arī sasakuors školā struodojut, pedagogs asmu jau 9 godi – jā, škola var izdareit daudz, jā, apleik, ja sasalosa pareizi cylvāki, var izdareit daudz, bet tūmār vysa pamats nu uztveris un īlyktuo nuok nu giemnis, un tū jyut, ka mes mozuok struodojam ar bārnim un vyss ir juoizdora pedagogam, bet pedagogs nav audzynuotuojs, un mes šū asom aizmiersuši.
I laikam pādejais – kas ir taidi latvīteibys atslāgvuordi i caur kū mes jūs īdzeivynojam?
Baigi sarežgeits vaicuojums, daudzsluoņains. Bet es laikam runuotu caur pīmāru – maņ ir gryuši īsadūmuot, ka, pīvadumam, Anglejā, tik lels procentuali skaits cylvāku vīnkuorši vārtūs un kai serialam leidzi sakuotu jiurys iergļa lygzdai. Leiz ar tū es teiktu, ka vīns nu latvīteibys kūdūlim ir mīlesteiba pret zemi kai pret leidzuos pastuovūšu, nūpītnu pasauli, navis kai mīlesteibba pret resursu, bet m;ilesteibba pret vasalu pasauli, kurai tev ir juopiīt ar cīņu, ar gūdu, un ka tu nastuodi sevi augstuok, un nu tuo vyss izaug – ka tu cīnej vysu, kas ir apleik, kai psihologejī bīži soka – juonusastuoj blokus nazkam, kas ir cīši leluoks par Tevi, lai tu sjustu, ka patīseibā tu esi itymā pasaulī tikai taids viesis, tod man līkās tys veidoj taidu smukū latvīteibu i vysys cytys lobuos eipašeibys. Seviški na patārātuoja pasaulis attīksmi, tu esi simbiozī ar jū.
Latviski:
Kas īsti ir 2×2 un kā šī tikšanās atšķiras no 3×3? Otrā ir vairāk dzirdēta.
Jā, jo 3×3 ir salīdzinoši populārāka, jo katru gadu Latvijā notiek 2 tikšanās reizes, katrā ar 300-400 cilvēkiem, un 3×3 ir paredzēta visai ģimenei. Bet 2×2 senāka tradīcija, pagājušajā gadā nosvinēti 60 semināra pastāvēšanas gadi. 2×2 attīstījās kā papildu aktivitāte ASV latviešu jauniešu ikdienas aktivitātēm, latviešu vidusskolai, lai veidotu jaunas latviešu draudzības, jaunas latviešu ģimenes. Tā tas izveidojās un turpina dzīvot. 2×2 ir tīri pasaules mēroga latviešu jauniešu seminārs, mūsu dalībnieku skaits ir vidēji 60-80, savukārt 3×3 ir paredzēts visai ģimenei. Un es zinu, ka citās ģimenēs uz 3×3 dodas mazi bērni, pieaugušie un vecvecāki, un jaunieši ir tie, kas dodas uz 2×2.
Kā tu nonāci šajā 3×3 un 2×2 rotācijā?
Esmu bijis uz visām savas dzīves sanāksmēm un lielāko daļu pasākumu, pateicoties akordeonam un tam, ka spēlēju dančus. Esmu bijis sākotnēji 3×3, un 3×3 esmu bijis salīdzinoši vairāk, 2×2 esmu bijis uz vienu pilnu saietu, kas bija iepriekšējais saiets Latgalē 2019. gadā.
Cik 2×2 tikšanās notiek gadā? Cik es saprotu, šī jau ir trešā.
Varētu teikt, ka tā jau ir ceturtā, jo 2×2 ir sākusi svinēt Jāņus, bet tas ir sava veida hibrīdseminārs. Šogad hibrīda versija bija īsāka, tā notika Rezidencē Kurzeme, tikšanās bija nedaudz īsāka un ap svinībām. Bet kopumā šogad bija pirmais 2×2 Austrālijā un 2×2 Anglijā, Straumēnos. Tātad sanāk, ka mēs esam trešais, noslēdzošais no lielajiem semināriem.
Kā tiek izvēlētas semināru norises vietas un kā tiek izvēlēti vadītāji?
Vieta nāk no sākuma, bet vieta plašā kategorijā – nu, piemēram, izdomā, ka nākamgad būs, nezinu, Kanāda un Austrālija – un tad uzrunā pie vadītājus. Mani kaut kad pirms gada uzrunāja ar tekstu, ka viņi vēlas, lai seminārs notiktu Latgalē, un, tā kā es nāku no Latgales un esmu latgaliešu ieskauts, un arī ņemot vērā, ka esmu bijis 2×2, mani uzrunāja. Un tas ir viss, kas jums tiek dots – vēlme izpausties, un pārējais ir tas, kā tu savāc komandu, izvēlies vietu, izdomā plāna nianses, datumus – tas ir tavā ziņā.
Tad kāpēc Aglona?
Aglona – kā viens no argumentiem, par ko ir svarīgi domāt Latgales uzņēmējiem – Latgalē nav tik daudz vietu, kempingu un tamlīdzīgu vietu, kur var izmitināt vairāk nekā 60 cilvēkus, kur uz trim cilvēkiem ir tualete un duša, kur ir visas nepieciešamās telpas. Amerikā šādi nometņu formāti ir izplatītāki, Eiropā arī, Latvijā tas nav tik izplatīts, tāpēc tas nav tik pieprasīts, tāpēc – Aglonā izpildās šis kritērijs. Otrs — Aglonas katoļu ģimnāzija, kur mēs atrodamies, ir uzcelta pēc manas vecvecmāmiņas brāļa, priestera Aloīza Broka, kurš bija arī Aglounas katoļu ģimnāzijas direktors, iniciatīvas un liela darba. Mans vectēvs arī rūpējās, lai Aloizeja Broka vārds ilgu laiku netiktu aizmirsts, ir skaidrs, ka viņš atļāvās izteikties pret varas iestādēm, viņa slavenā sprediķis “Tev nebūs nokaut” pēc tam, kad šeit mežā nogalināti 300 Daugavpils psihoneiroloģiskās nodaļas pacientu… Pēc tam viņu arī pabīdīja malā un par viņu daudz nerunāja. Un es priecājos, ka varu kaut ko darīt mūsu ģimenei nozīmīgā vietā, un, es domāju, ka viņš priecājas redzēt, ka mēs te strādājam ar latviskām vērtībām un šeit ir dzīvība.
Un kāpēc atslēgvārds STEIGA?
Runājot par steigu, man šis vārds ļoti patīk jau sen, man šis vārds vienmēr ir paticis, pat “Rikšus” (red. postfolkloras grupa “Rikši” pastāv jau 15 gadus, tās dibinātājs un vadītājs – vadītājs Ēriks Zeps) gribēja to saukt par “steigu”, bet vienmēr ir iekšējais konflikts, jo latviski tam ir pavisam cita nozīme. Bet šoreiz kaut kā, domājot par semināru un to, ka man ir jāizdomā kāds nosaukums, pirmo reizi man nebija iekšēja konflikta par šīm trim būtībām, kas ir: viena no latgaliešu steigām, par kuru mēs runājam kā par sirds stīgu, piemēram; tad tā ir steiga-steiga, rats, kur mēs bieži vien zaudējam cilvēcību, kam Latgalē piemīt milzīga kvalitāte, un, protams, instrumenta stīgu – un, redzi, katrs no mums to lasa citādi, un tāpat kā jebkuru mūsu lietu, mūsu izpausmi dzīvē, tā ir arī ar cilvēku dažādības pieņemšanu. Bieži vien, kad nepieņemam cilvēkus ar viņu uzskatiem, mēs neaizdomājamies, ka nepieņemam ne tikai cilvēkus vienus, bet arī visu dzimtu, kas ir ieaudzinājusi vērtības un izpratni. Un, ir skaidrs, ka 2×2 mēs veidojam Latvijas jauniešu sabiedrību, domājošu jauniešu sabiedrību, aktīvu jauniešu sabiedrību, iekļaujošu, Eiropas jauniešu sabiedrību.
Tieši par tikšanās reizēm Latgalē – kāda ir attieksme, braucot uz Latgali? Vai joprojām dzirdam, ka līdz šejienei ir tālu un grūti nokļūt?
Diemžēl, bet ir pavisam cits arguments, ar kuru arī es daudz saskāros, proti, Krievijas un Baltkrievijas tuvums – tas jau ir izskaudis visus stereotipus par luksoforiem, grants ceļiem, zirgiem un cilvēki baidās braukt, jo 50 kilometru attālumā ir agresorvalsts. Un ir milzīgs uzdevums skaidrot, ka arī Latgalē ir droši. Bet tāda ir arī valsts politika – mēs daudz runājam par Latgali kā tādu pabērnu, mēs neieguldām enerģiju, lai ieteiktu braukt uz Latgali, kas iekustinātu arī citus procesus šaipus.
Kas ir jaunietis, kas brauc ar 2×2, kāds ir viņa profils?
Šis ir jaunietis, kurš skolā simts punkti ir paralēli kaut ko darījis – pulciņi, pašpārvalde, interešu izglītība – šis jaunietis jau ir ieinteresēts, mēs piedāvājam diezgan nopietnas tēmas, šeit īsti nebrauc atvaļinājumā. Tie ir jaunieši ar savu redzējumu un kam gan šis latviskais segments nav svešs – dziedāt galda dziesmu vai katru rītu sākt ar himnu.
Par latvisko elementu – vai latvisko elementu/segmentu var radīt pats jaunietis, vai to var radīt sabiedrība vai skola, vai 99% ir ģimene?
Diezgan precīzi tu uzdod šo jautājumu – tikai un vienīgi ģimene. Un par to esmu arī pārliecinājies, strādājot skolā, esmu pedagogs 9 gadus – jā, skola var daudz ko izdarīt, jā, apkārt, ja ir pareizie cilvēki, var daudz ko izdarīt, bet tomēr uztveres un ieguldījuma pamats nāk no ģimenes. Skolotājs nav audzinātājs, un mēs šo esam aizmirsuši.
Un laikam pēdējais – kas ir latviskuma atslēgvārdi un kā mēs tos iedzīvinām?
Ļoti sarežģīts jautājums, daudzslāņains. Bet es runāšu caur piemēru – man grūti iedomāties, ka, piemēram, Anglijā tik liels procents cilvēku vienkārši noskatītos un justu līdzi jūras ērgļa ligzdai kā seriālam. Līdz ar to es teiktu, ka viens no latviskuma kodoliem ir mīlestība pret zemi kā līdzās pastāvošu, nopietnu pasauli, nevis kā mīlestība pret resursiem, bet gan mīlestība pret visu pasauli, kurai jāpieiet ar cīņu, ar godu. Kā psiholoģijā – bieži vien iesaka nostāties blakus kaut kam daudz lielākam, lai aptvertu savu atrašanās vietu šajā pasaulē. Tā nav pasaules patērētāja attieksme, tu esi simbiozē ar viņu.
