Holokausta upurus piemin visā Latvijā, arī Rēzeknē

Šodien Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Holokausts Latvijā aizsākās līdz ar pirmajām nacistiskās Vācijas okupācijas dienām 1941.gadā un turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām 1945.gadā. Latvijā bojā gāja līdz 70 000 vietējo ebreju, kā arī lielākā daļa no uz Latviju atvestajiem Rietumeiropas ebrejiem. 

Lai godinātu holokausta upuru piemiņu – šodien gan valsts augstākās amatpersonas nolika ziedus piemiņas vietās, kā arī galvaspilsētā Rīgā notika ikgadējais “Dzīvo gājiens” pa bijušā Rīgas geto ielām, tāpat piemiņas pasākumi notika arī citviet Latvijā, tostarp Rēzeknē. 

Ziedi holokausta piemiņai Rēzeknē pie ebreju kapsētas pieminekļa.

Rēzeknes ebreju kopiena pilsētā sākusi veidoties kopš 17.gadsimta beigām un ir daļa no visas Latvijas ebreju kopienas un tās skaudrās vēstures. Pirms Otrā pasaules kara Rēzeknē dzīvojuši ap 5000 ebreju, taču līdz mūsdienām kopiena ir būtiski sarukusi, protams, ņemot vērā arī holokausta sekas. 

“Pēc saraksta mēs esam 60 cilvēki, nevaru pateikt, ka visi pie mums ir ebreji, mēs priecīgi par visiem, tas ir sievas, vīri, draugi – no tā sastāv mūsu draudze. Sakarā ar šādu politisko situāciju visā pasaulē, es domāju, ka ir redzama attieksme pret ebrejiem, par ebrejiem. Latvijā es nevaru pateikt, ka tā ir liela problēma,” saka Rēzeknes ebreju draudzes padomes priekšsēdētājs Romans Suhabokovs.

Gandrīz katra mūsdienu ebreja ģimenē ir saglabājies traģisks nospiedums pēc Otrā pasaules kara genocīda, kas pret šo tautu tika vērsts. 

Rēzeknē piemin holokaustā bojāgājušos ebrejus – kopienas pārstāvji un sabiedrības locekļi godināja upuru piemiņu.

Romans Suhabokovs, Rēzeknes ebreju draudzes padomes priekšsēdētājs: “Pa manas mātes līniju tika nogalināti vectēva visa ģimene, pie Kaunatas te, Rēzeknes novadā. Pie Kaunatas tika iznīcināta arī Otrā pasaules kara pašā sākumā. Tur, man liekas, bija 11 cilvēki no zīdaiņiem līdz vecvectēvam. Viņiem, diemžēl, nav zināma apglabāšanas vieta.”

Rašele Kukļa, Rēzeknes ebreju kopienas goda priekšsēdētāja, ir dzimusi Rēzeknē, 1936. gada 11. jūlijā un dzīvo savās dzimtas mājās vēl šodien, lai gan tās ir nācies gan pamest, gan celt no jauna.

Rašele Kukļa, Rēzeknes ebreju kopienas goda priekšsēdētāja: “Geto gāja bojā mana vecmāmiņa. Viņa dzīvoja Rīgā. 1940. gadā viņa aizbrauca uz Rīgu. Viņai tur bija bērni un viņu no turienes neviens nepaņēma. Mēs tolaik bēgām, bēgām divas reizes. Pirmajā reizē mūs kāds apstādināja un teica, lai mēs nebēgam, ka nevajag sēt paniku, lai mēs atgriežamies mājās. Ar mums bija mammas vecākais brālis, mēs braucām ar mana vectēva zirgu, bēgām no vāciešiem. Mēs atgriezāmies, bet mans tēvs uzstāja, lai mēs bēgam vēlreiz un mēs aizbēgām. Gāja bojā manas mammas māsa, kas dzīvoja Daugavpilī kopā ar vīru. Viņa bija stāvoklī, pat nezinām, vai bērns paspēja piedzimt, vai nē.”  

Lai gan dzīvē Rašelei nācies saskarties arī ar diskrimināciju darba vidē, strādājot par skolotāju, viņa ir pārliecināta, ka naida starp tautām būt nevar.

“Tautu nedrīkst pazemot, tautām savā starpā jādzīvo draudzīgi. Un, jo vairāk pozitīvisma būs tautu savstarpējās attiecībās, jo laimīgāk paies viņu dzīve,” piebilst Rašele Kukļa. 

Jāpiemin, ka kopumā pret ebrejiem vērstā genocīda laikā pasaulē gājuši bojā ap sešiem miljoniem ebreju, un arī šobrīd, 80 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, antisemītisms pasaulē joprojām ir sastopams gan reliģiskajā, gan etniskajā, politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un arī kultūras kontekstā.