Ar Olitu mani dzīves ceļi krustojās, kad filmēšanas vajadzībām mums bija nepieciešams kāds zinošs cilvēks, kas varētu pastāstīt par Ziemassvētkiem latviskajās tradīcijās. Vēl tikko Olitu ieraugot, jau bija skaidrs, ka manā priekšā ir īsta spēka sieviete, un, kad viņa man paspieda roku, tas apstiprinājās. Olitā jaušams kaut kas ārpasaulīgs, ar viņu runājot šķiet, ka viņa redz cauri šai materiālajai pasaulei un skatās tev tieši dvēselē. Olita ir Pirtniece, arī vīkšēja – viņas vadībā notiek latviešu tradīcijas senie rituāli, viņa ir tā, kas saprot, ka šai pasaulē ir kas vairāk par acīmredzamo, sataustāmo, samanāmo, ka visu nenosaka cilvēka griba vien. Olitas pavadībā notiek visa cilvēka dzīves cikls. Bērniņu sasaukšana, pieņemšana dzimtā caur pirtīžu rituālu un Krustabu godiem, Kāzu godu vadīšana. Olita, kā nāves dūla (atbalsta persona zaudējumā) palīdz arī dzīves noslēguma daļā, kā arī vada cilvēka dzīves pēdējos godos Bēres. Olita pati sevi sauc par pirtsveceni, jo senajā latviešu tradīcijā pirtsvecene, vai Vecā Māte, prata visu, kas palīdzēja dzīvot vieglāk un labāk.
Bērnībā Olita gribēja kļūt par ārsti, bet viņai šķita, ka nav pietiekami gudra, lai pat mēģinātu, tādēļ nodomāja, ka varētu mācīties par feldšeri (ārsta palīgu), jo veiksmīgi piedalījās Sarkanā krusta sacensībās, un vēlme palīdzēt cilvēkiem bija ļoti liela. Viens feldšers rados jau bija, un tas kļuva neinteresanti. Olita nolēma iet mācīties Bulduru sovhoztehnikumā, jo tas bija izaicinoši, 9 cilvēki uz vienu vietu. Tomēr cilvēks domā, Dievs dara, matemātika pievīla, un iestājeksāmenos Olita izkrita un iestājās Rīgas 47. vidusskolas humanitārajā klasē ar 8 literatūrām un 6 valodām ik nedēļu – ieguvumā latviešu literatūra, dzeja, daudz tautasdziesmu un folkloras. Tomēr filoloģija tobrīd tik ļoti neaicināja, un pēc gada Olita vēlreiz startēja uz Bulduriem, jo tas izaicinājums vilināja, un arī iestājās un ieguva rūpnieciskās puķkopības meistares-agronomes diplomu. Dieva ceļi ir neizdibināmi, jo tieši Bulduros sastapa savu vīru Valteru, jo mācījās vienā kursā ar savu vīramāsu. Olita Valteru sauc par savas dzīves ceļa zīmi.
Olita Puriņa. Foto no personīgā arhīva
Olit, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
(Smejas) Viena traka sieviete es esmu, drosmīga mainīt dzīvi un kaut kādos brīžos sākt visu no jauna. Es ļauju sev dzīvot tā, kā dzīve mani ved. Mani nevar ielikt rāmī, es esmu brīvi plūstoša upe, kur gribu, tur eju. Bet sākums, protams, ir no strautiņa, kas izveido gultni un izgrauž akmeni – es pati veidoju savu gultni. Es gribētu teikt, ka esmu krietna, man svarīgs ir tikums, es dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu, nevis pasaules sirdsapziņu. Es cenšos dzīvot tā, lai man nav jāpārdzīvo par to, ko esmu izdarījusi – dzīvoju no sirds un godīgi. Krietns ir latviešiem tāds ļoti labs vārds, tas ietver sevī visu – ja tu dzīvo krietni, tu esi brīvs visās izpausmēs. Ja tu gribi dzīvot pasaules vai valsts ieliktajos rāmjos, tev ļoti daudz kur ir jānodod sevi. Un es cenšos nenodot sevi. Mani vecāki, mammīte, Sēlija, audžu tētis, lauki un Latgale – tas viss manī ir ielicis lielu sirdi!
Paturpinot par piederības sajūtu un zinot, ka tev ir saknes no dažādām Latvijas vietām, kam tu jūti piederību?
Es dzīvoju Zemgalē, manās dzīslās rit Latgale un sirdī mīt Sēlija, tā es varētu teikt. Visnepiederīgākā es jūtos pie Kurzemes un Vidzemes, lai gan esmu dzimusi Vidzemē, Baložos. Ja man tagad būtu jāaiziet uz Latgali dzīvot, es varētu arī atstāt visu, kas ir te, un aizietu, bet, tad man ir jābūt lielajam mērķim, kāpēc es to daru. Es katru brīdi esmu gatava kaut ko sākt no jauna, gatava mainīties un iet pretī kaut kam jaunam. Tas dod lielu brīvības sajūtu. Tas nenozīmē, ka es to darīšu, jo es bez gala mīlu savu vietu, savas mājas, savus cilvēkus apkārt.
Kā tu nonāci līdz šai apziņai, ka nav žēl neko atstāt un ka visu vienmēr var sākt no sākuma? Domāju, daudzus šāda dzīves pozīcija biedē, jo mums taču viss ir jāparedz un jākontrolē.
Esmu brīvdomātāja, kas dzīvē ļaujas jaunajam. Es ļoti skaisti ielecu no savas pusaudža dzīves laulības dzīvē. 90. gadu sākumā man bija 21 gads, atnācām dzīvot uz laukiem un izveidojām zemnieku saimniecību. Bija ļoti, ļoti grūti – divi mazi bērni un izdzīvošana. Bija jādomā. Uzcēlām siltumnīcas un audzējām visagrākos salātus Latvijā. Pašus pirmos, kad vēl sniegs visapkārt. Kad man bija 34, es aizgāju par juristi mācīties, jo bija jāsaprot, kā likumiski izdzīvot Latvijā. Ap 40 gadiem mēs bijām gatavi ar vīru iet katrs uz savu pusi, un es atkal no jauna meklēju sevi un, zini, atradu – latviešu tradīcijā, augos un pirtī. Nevienu savas dzīves mirkli nenožēloju. Kā astrologs varu teikt, ka manā dzimšanas kartē šī prasme ir ielikta – spēja mainīties, spēja uzsākt ko jaunu. Ne visiem tas ir dots un ne visiem to arī vajag. Es to varu atļauties, jo mans vīrs ir kā mani krasti, es varu atļauties brīvi plūst, un viņš mani maigi notur krastos. Es ļoti novērtēju stabilitāti cilvēkos, jo pašai gribas radošo brīvību. Ja vēl meklējam analoģijas, tad iedomājies, ir bļoda un mikseris – bļodai ir jāstāv uz vietas, lai lāpstiņas var kustināt gaisu un darīt labāku produktu tajā bļodā, un es šajā gadījumā esmu tās lāpstiņas. Ja visi būs tādi kā es, mēs neko šajā pasaulē nesasniegsim (smejas). Man no mammas, šķiet, šis temperaments ir iedots, viņa bija tāda, kas varēja piepildīt telpu ar ko jaunu un priecīgu, un tāda esmu arī es.
Foto no personīgā arhīva
Tieši gribēju jautāt par stipro sieviešu piemēriem tavā dzīvē.
Man ne līdz galam patīk vārds “stiprās” sievietes, es sevi neuzskatu par stipru, varbūt manī ir spēks, tas ir kaut kas cits. Es parasti saku, ka stiprs ir cirvis, bet, lai cirvi paceltu, ir vajadzīgs spēks. Tāpēc es teiktu, “spēka sievietes”. Un viens tāds garīgā un fiziskā spēka paraugs bija mana baba, tēta mamma, kas nodzīvoja līdz 102 ar pusi gadiem, izdzīvojusi smagu bērnību, smagu dzīvi kopumā, bet vienmēr gatava iet visiem palīgā. Varbūt reizēm bija skarba pret saviem tuvajiem, bet, ja viņa nebūtu skarba, spēcīga, viņa arī neizdzīvotu. Man patīk lauku cilvēki. Tajos ir gan stiprums, gan spēks vienā.
90. gados, kad bruka vecā sistēma un veidojās brīvā Latvija, daudzi cilvēki vairs nevarēja atrast savu vietu dzīvē. Mana mamma 50 gadu vecumā iemācījās strādāt ar datoru, nevis aizgāja pensijā vai raudāja stūrītī, nē, viņa iemācījās strādāt ar jaunajām grāmatvedības programmām, un man tas ir lielisks piemērs, ka jebkurā brīdī var iemācīties ko jaunu. Man ir noveicies, man apkārt ir daudz stipru cilvēku, uz ko raudzīties, tādu, kas iet un bīda šo pasauli, sevišķi tie, kas spēj labo un skaisto pamanīt citos, kas var uzlikt arī citam roku uz pleca, pateikt labu vārdu un iedvesmot. Spēks ir pamanīt sev apkārt skaisto. Es uzskatu, ka mēs te, uz Zemes, esam tikai attiecību dēļ, un šādu cilvēku klātbūtnē gribas atrasties, jo tad tu jūties krietnāks un kļūsti baltāks.
Tu noteikti zini, ka bez krietnajiem cilvēkiem Latvija joprojām ir vienā no pirmajām vietām vardarbības rādītājos Eiropā, kur visbiežāk cietējas ir tieši sievietes. Kā nonākt līdz savai iekšējai pārliecībai, apziņai, kas tu esi, sevišķi tām no mums, kas varbūt šo pārliecību šobrīd nejūt?
Vispirms es gribētu teikt, ka skatu cilvēku no dvēseles pieredzes skatu punkta. Mēs katrs piedzimstam tieši tiem vecākiem, kādus mēs paši esam izvēlējušies. Vecāki neiet uz “Rimi” izvēlēties bērnu, vai pēc tam uz “SKY”, lai izvēlētos kaut ko krutāku, nē, tā tas nenotiek. Katrs bērns (dvēsele) pats ir izvēlējies savus vecākus, un viņi ir mūsu pirmie skolotāji. Es arī esmu pieredzējusi vardarbību ģimenē, un tas man ir devis piemēru, kā nevajag darīt. Tieši to pateicībā paņemu.
Nesen lasīju par to, ka visas dzīves traumas īstenībā mums dod ļoti lielu enerģiju, negatīvais dod šo enerģiju dzīvot, un tas mums palīdz iet uz priekšu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nevēlamies šo atlaist, jo mēs pazaudējam šo lielo enerģiju un nezinām, kur dabūt jaunu. Tie, kam ir iedoti lielāki dzīves pārdzīvojumi, tiem ir lielāks resurss to izmainīt ne vien sevī, bet arī savā pasaulē, tikai jautājums, vai viņi zina, kā to izdarīt. Diemžēl skolā mums to nemāca.
Bērniem būtu skolā jāmāca mīlestība, attiecību psiholoģija, pašvērtība, bet caur cieņu pret pasauli un cilvēkiem. Būtu jāmāca, kas ir tikums un kas ir netikums. Tāda vārdu spēle, ja tev ir tikums, tu zini kā dzīvē tikt uz priekšu. Mēs jau mācām, protams, pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir, bet mēs esam ieciklējušies nedaudz citā virzienā, mācām pieņemt caur dzimumu, caur vēl kaut ko, bet patiesībā mums ir jāmāca skatīties caur dvēseles prizmu, caur mīlestību. Mums būtu jāmāca bērniem labestība. Mēs esam arī aizgājuši ļoti tālu no mūsu latviskajām tradīcijām, no tikumiem. Būt krietnam ir labi. Nedari to, ko negribi, lai dara tev.
Es biju pārsteigta, kad es apskatījos mūsdienu 4. klases mācību grāmatu – tur ir maz tikuma. Neskatoties uz to, ka augu Padomju savienībā, tur skolā bija arī šādas tādas labas lietas – mums mācīja ļoti mīlēt savu zemi, dzimteni, ģimeni, mūs mācīja mīlēt un cienīt vecākus cilvēkus. Man šķiet, ka mēs šobrīd esam ieslīguši netikumā, un tas noņēmis rāmi, ir izšķīduši dubļaini krasti. Mēs kuļamies pa šo dzīves dīķi, kurā mēs esam pazaudējuši sevi, un vairs īsti nesaprotam, kas ir labi, kas ir slikti, un vai būt sievietei ir labi vai slikti, vai vispār vajag būt.
Pie manis atnāk uz pirti un saka: “Nogalini manī to vīrišķo, es negribu būt vīrišķīga!” Dāma, kas ir uzņēmuma vadītāja. Viņas iekšējā vīrišķība palīdz viņai vadīt uzņēmumu. Ko ta’ tur var nogalināt. Katrā no mums dzīvo gan iekšējais vīrietis, gan sieviete. Un izaugsmes skolotāji dažkārt pārspīlē, un tad rodas pārpratumi.
Ir sievietes, kuras vēlas būt klasiskas sievietes, ar visām vissievišķīgajām funkcijām, ļaujam viņām būt! Turpretī ir tikpat skaistas, sievišķīgas sievietes, kuras nevēlas, lai viņām uzspiež šīs klasiskās funkcijas – sēdi mājās, dzemdē bērnu – un arī viņām ļaujam būt, jo pasaule ir skaista savā daudzveidībā. Mēs gribam visu vērtēt. Visu salikt rāmjos. Nevajag vērtēt, vajag mīlēt. Mums jāatgriežas atpakaļ mīlestībā, tikumā, krietnumā. Un tas ir tas, ko vēlos iemācīt saviem mazbērniem – mīlestība, tikums un krietnums. Lai gan piederu tradicionālajam latviešu politeismam, varu teikt, ka, ja mēs dzīvosim pēc kristietības 10 baušļiem, katrs sev pieņemamā Dieva izpratnē, ar pasauli viss būs kārtībā. Mēs par daudz esam iebriduši darvinismā un par daudz aizgājuši no Dieva, kas ir mīlestība. Šobrīdi pasaulē ļoti, ļoti pietrūkst mīlestības.
Pieskāries šī brīža aktualitātei, kas saistās ar sievietes-līderes izteikto dabu, bet kāda ir tava nostāja pret mūsdienu skaistuma kultu? “Vienmēr labi izskatīties, nepieņemties svarā un nenovecot”?
Tā kā tu zini, ka esmu pirtniece un ar kailiem sieviešu ķermeņiem strādāju katru dienu, es redzu, ko sievietes nodara sev “skaistuma vārdā”. Es gribētu teikt, ka šis gan ir vairāk tāds mazvērtības komplekss, visvairāk to nodara sev sievietes, kas nav tikušas pienācīgi mīlētas. Sievietes, kurām ir zema pašapziņa. Sievietes, kuras ir par sevi pārliecinātas un zina, kas viņas ir, sev to nenodara. Bet skaidrs, ka mūsu sabiedrība pieprasa kaut kādu standartu, un arī šeit mēs esam aizgājuši ļoti par tālu no dabīgā. Tā ir mazvērtība. No otras puses – visiem večiem patīk lelles, lai gan viņiem būtu jāspēlējas ar mašīnītēm, bet ar lellēm parasti tieši spēlējas, lelles neprec. Manā pirts pieredzē ir bijušas sievietes, kurām vīri ir emocionāli piespieduši veikt izmaiņas viņu ķermenī, un tur vienmēr ir šī mazvērtība.
Ko darīt? No mazām dienām audzināt, ka tu esi ir skaista (savos niekos sīkumos – paldies Varim Vētram). Ķermenis ir tas, caur kuru dvēsele var piedzīvot šo dzīvi, un par ķermeni ir jārūpējas. Un atkal nonākam pie tradīcijas, kas ir tikums un kas ir netikums. Turēt sevi tīrībā un sakoptībā ir tikums, nepārēsties ir tikums, negrābt ir tikums. Slinkums ir netikums, darīšana – tikums. Un tādu piemēru latviešu tautas tradīcijā ir ļoti daudz. Ejam atpakaļ uz savu tradicionālo kultūru. Svešas kultūras ir izskalojušas mūsu upes krastus, un mēs bieži vairs nemaz nezinām, uz kurieni mēs plūstam, un arī to, kas mēs esam. Latviešu tautas tradīcijā, īstenībā, jau viss ir pateikts priekšā. Mums bērniem ir nevis jāmāca pašapziņa, bet ar piemēru jārāda, ka tā ir, un jāmotivē uz ko tādu tiekties.
Par sievieti runājot, ja jau šādā veidolā dvēsele ir nolēmusi izpausties šajā pasaulē, tam ir iemesls. Tātad caur sievietes ķermeni un uzdevumiem šajā dzīvē ir iegūstamas pieredzes. Taču ir viens BET – mēs nezinām, kādas. Piemēram, ir tādas sievietes, kas ļoti nemīl šo savu sievietes ķermeni, tās arī izvēlas īsus matus, attiecīgas drēbes un uzvedības modeļus, viņas sievietes būtībai pretojas visos iespējamos veidos, un, iespējams, būt citādākai ir šīs dzīves, dvēseles pieredze. Varbūt kaut kas mainās globāli, un tieši brīvība un varēšana ļaut sev šo citādu sievietes izpausmes brīvību. Tāpēc paceļamies mīlestībā un ļaujam katram gūt savu pieredzi!
Foto no personīgā arhīva
Vai sievietes “misijas” piepildīšanā obligāts solis ir dzemdēt bērnus?
Gribētu teikt, ka bērni vienmēr ir bijis sievietes izvēles jautājums, tik atbildība par to arī vienmēr ir gūlusies uz sievietes pleciem. Sievietes ķermenis – atkal esam atpakaļ pie izvēlēm. Un atkal, mēs nezinām visu dvēseles pieredzes stāstu. Cik sieviešu, tik stāstu. Cik mammu, tik stāstu. Zinu tikai to, ka šobrīd ļoti daudzas sievietes izvēlas nebūt mammas, un savā mīlestībā pieņemu, ka viņas savā dvēseles pieredzē to drīkst darīt. Tur apakšā ir ļoti daudz baiļu un traumu, tomēr tāda ir viņas izvēle, un kā jau teicu – trauma ir resurss, un viņas parasti šo resursu realizē kādā citādākā veidā. Otrs stāsts, šobrīd ļoti daudz sieviešu un ģimeņu cīnās un lūdzas, lai bērniņš ienāktu, un arī šī ir dvēseles pieredze. Mūsu sabiedrība nav ļoti saudzējoša šādos brīžos, tā uzdod jautājumus, uz kuriem īsti nav atbildes. Šie jautājumi ļoti sāp. Mūsu sabiedrībā pietrūkst tikuma un mīlestības, daļa no sabiedrības vispār atrodas infantila bērna periodā: “Man pienākas, es gribu, negribu. Ja tu man tā, tad es tev pretī.” Diemžēl – iestrēguši un neizauguši.
Ja skatām no latviešu tautas tradīcijas, tad tomēr sieviete būs tā, kura dzemdēs bērnus, tīri fizioloģiski. Bet, vai un cik, to atstāsim brīvās gribas lauciņam. Vienmēr jāatceras par to, ka mums visiem ir brīvā griba, kas ir noteicošā. Sievietes galvenais uzdevums ir radīt, un radīt ne vienmēr nozīmē dzemdēt bērnus. Mums ir bijuši daudz izcilu sieviešu piemēri, kas izvēlējušās nedzemdēt bērnus, un mēs nezinām, kāpēc. Vienai tie ir bērni, citai tās ir gleznas, citai māla podi, citai – māla podi un bērni.
Šis ir ļoti neērts temats, bet, būsim godīgi, vīrietis nevar radīt bērnu, tīri fizioloģiski. Latviešu senajā tradīcijā ir diezgan strikti noteikti dzimumi. Un tā būs ļoti daudzu cilvēku dvēseles pieredze. Tāpēc es te vienmēr ceļos līdz dvēseles līmenim – jo te sadalījuma nav, ir tikai pieredze un mīlestība.
Starp citu, jaunākie pētījumi pierāda, ka uzvar nevis stiprākais spermatozoīds, bet tas, kuru izvēlas olšūna. Tāpēc mācīsim bērniem krietnumu, tikumu un mīlestību savstarpējās attiecībās, mācīsim mīlēt sevi un otru kā sevi pašu. Tad arī mums dzims tie stiprie un gudrie vīri.