Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta skolotāja Veronika Dundure, saruna ar Veroniku notika latgaliski, papildināts ar tulkojumu latviski.
Kur Tu esi vuiciejusīs un kai nūguoji leidz latgalīšu volūdai?
Es vuiciejūs Kuorsovys vydusškolā, i ļūti daudz munā dzeivī ir bejušs taidu najaušeibu,kas ir mainiejušys munu liktini, munu dzeivis vierzīni. Školā maņ labi pasadeve vysi vuiceibu prīkšmeti, arī fizika, astronomejis puļcenī guoju, i piec školys es mieginuoju stuotīs, tod jauna programma Latvejis Universitatī beja “Ekonomiskās informācijas mehanizētās apstrādes organizācija”, starp cytu, itū fakultāti beidza Anna Rancāne. Nu, es natyku, i tod nuokušajā godā es startieju iz filologim. Filologeja beja nazkas pretiejs munimnūdūmim,bet laikam maņ Kuorsovā beja latvīšu volūdys školuotuoji – dīzgon radūši mes struoduojom muoceibu stuņdies, bet par latgaliskū tī nabeja ni minis, nikaida sakora tymā laikā. Vīneigi sātā mes runuojam latgaliski, tāvam beja kolhoza kalendari nu 50. godus latgalīšu sasaglobuojuši. Tai es īsastuoju filologejis fakultatī, tod puorguoju iz nakluotīni i suoku struoduott Nautrānu vydusškolā.
Kod es atguoju iz Nautrānim, mani puorsteidza vītiejuo aura, cylvāku radūšums. Kuorsovā mes runuojom: “Troks voi nu Rogovkys!”, i pati es nūkļyvu Rogovkā, i tikai piec tam es saprotu, kai rodīs itys nūsaukums, itys trokums, kas attīcynoms iz Pīteru Miglinīku i tod iz vysim radūšajim cylvākim,kas ir guojuši nu Nautrānu nūvoda, tai saceisim.
Pateiceiga beja literaturys programma, beja paradzātys stuņdis literarajai nūvodpietnīceibai, i tys nūzeimieja, ka ar vysu klasi mes variejom kaut kū dareit, tīši pieteit nūvodu. Ir zynuotniski pietnīciskī dorbi daudzi, izpieteita Ontona Kūkoja daiļrade i dzeive, i Pīters Jurciņš, sastuodeits Nautrānu nūvoda literarū darbinīku saroksts, kai moza enciklopedeja, tys beja 90. godu suokumā. Nabeja nikaidu datoru, daudz kas ar rūku raksteits, myusim beja arī rakstommašyna. I tod maņ pīduovuoja direktors pajimt latgalīšu volūdu, vuiceit vīnu klasi, bet nu tymā laikā – vuiceit latgalīšu volūdu, prūtams, saisteibā ar nūvodu. I tod kaut kai tys suocās. Suocās volūdys materialu pieteišona, prūtams, 1992. gods beja jauns paviersīna gods, kod izguoja L. Leikumys I J. Cybuļa “Lementars” 2 daļuos, tī jau beja aizdavumi, varieja laseit vuiceitīs, par tū, ka daudzi namuocieja laseit, gryuteibys saguoduoja. I tymā laikā mes jau suocam dūmuot, kaiintegriet latgalīšu volūdu muoceibu stuņdies. Beja izstruoduota programma latvīšu volūdā, literaturā, i piec tam jau, 90. godu beiguos, Ilga Šuplinska izstruoduoja latgalīšu literaturys viesturi i tūs dorbus, kū var jimt paraleli latvīšu literaturys viesturei. I aizguoja da tam, ka myusim ir pat postmodernisms latgalīšu volūdā, tī ir leluokuo daļa literaturys virzīnu puorstuovāts. Tys beja taids lobs materials I stimuls dorbuotīstuoļuok. I myusu školā, ts beja 90. godu suokumā, myusim direktors veicynuoja programmu veiduošonu, i tyka izveiduota programma ar latgaliskuo integriešonu viesturī, muzykā, biologejī, geografejī i latvīšu volūdā, literaturā.
Tyka dybynuota latgalīšu volūdys asociaceja, bet, pyrma tam beja arī latgalīšu školuotuoju sanuoksme 2000. goda 1. aprelī Riezeknis gimnazejā. Nu vysys Latgolys školuotuoji beja sabraukuši i runuojapar tū,kai Latgolys kulturmantojumu īdzeivynuot vuiceibu stuņdies.
Juoatzeist, ka padūmju laikā 8. klasis literaturys gruomotā beja informacejapar Pīteru Miglinīku i Andrivu Jūrdžu. Ar viesturi vyspuor eksperimentej vysu laiku. Cik tod nu Latgolys viesturis ir viesturis stuņdies? Tys jau godu desimitim ir runuots, praseits,bet vyss stuov iz vītys. Tys atkareigs nu poša školuotoja, kū jis gribies bārnim stuosteit, paraleli Latvejis viesturei.
(Kur Tu esi mācījusies un kā nonāci līdz latgaliešu valodai?
Mācījos Kārsavas vidusskolā, un manā dzīvē ir bijušas daudzas nejaušības, kas mainījušas manu likteni, dzīves virzienu. Skolā labi veicās visos priekšmetos, arī fizikā, astronomijā un pēc skolas mēģināju mācīties, tad Latvijas Universitātē jauna programma bija “Mehanizētās ekonomiskās informācijas apstrādes organizācija”. Netiku, un tad nākamajā gadā sāku studēt filoloģiju. Filoloģija bija kaut kas pretējs maniem nodomiem, bet man laikam Kārsavā bija labi latviešu valodas skolotāji – stundās strādājām diezgan radoši, bet no latgaliešu valodas tolaik nebija ne miņas. Tikai mājās runājam latgaliski, tēvam bija 50. gadu kolhozu kalendāri latgaliski. Tā nākamjā gadā iestājos Filoloģijas fakultātē, pēc tam sāku studēt neklātienē un strādāt Nautrēnu vidusskolā.
Kad ierados Nautrēnos, mani pārsteidza vietējā aura, cilvēku radošums. Kārsavā runājām: “Traks vai no Rogovkas!”, un es pati nokļuvu Rogovkā, un tikai tad sapratu, kā radies šis nosaukums, šis teiciens, ko var attiecināt uz Pīteru Miglinīku un pēc tam uz visiem radošajiem cilvēkiem, kas nākuši no Nautrēnu novada.
Literatūras programma bija pateicīga, bija literārās novadpētniecības stundas, un tas nozīmēja, ka ar visu klasi varējām kaut ko darīt, apzināti pētīt novadu. Zinātniski pētniecisko darbu ir daudz, pētīta Ontona Kūkoja daiļrade un dzīve, Pīters Jurciņš, ir sastādīts Nautrēnu novada literāro darbinieku saraksts, kā maza enciklopēdija, tas bija 90. gadu sākumā. Datoru nebija, daudz kas tika rakstīts ar roku, mums bija arī rakstāmmašīna. Un tad direktors man piedāvāja paņemt latgaliešu valodu, pasniegt vienā klasē, bet toreiz – mācīt latgaliešu valodu, protams, saistībā ar novadu. Un tad kaut kā tas sākās. Sākās valodas materiālu izpēte, protams, jauns pavērsiens bija 1992. gads, kad 2 daļās iznāca L. Leikumas un J. Cibuļa “Lementārs” (“Ābece”). Un tajā laikā jau domājam, kā latgaliešu valodu integrēt mācību stundās. Tika izstrādāta programma latviešu valodā un literatūrā, un tad, 90. gadu beigās, Ilga Šuplinska attīstīja latgaliešu literatūras vēsturi un tos darbus, kas ņemami paralēli latviešu literatūras vēsturei. Un aizgāja līdz tam, ka mums pat ir postmodernisms latgaliski, latgaliski ir pārstāvēta lielākā daļa literatūras virzienu. Tas bija labs materiāls un stimuls strādāt tālāk. Un mūsu skolā, tas bija 90. gadu sākumā, direktore mudināja izstrādāt programmas, un tapa programma ar latgaliskā integrāciju vēsturē, mūzikā, bioloģijā, ģeogrāfijā, latviešu valodā un literatūrā.
Jāatzīst, ka padomju laikā 8. klases literatūras grāmatā bija informācija par Pīteru Migliniku un Andri Jūrdžu. Ar vēsturi parasti tiek eksperimentēts visu laiku. Cik daudz Latgolys vēstures ir vestures stundās? Par to ir runāts un pieprasīts gadu desmitiem, bet viss stāv uz vietas. Tas ir atkarīgs no paša skolotāja, ko viņš vēlas stāstīt bērniem, paralēli Latvijas vēsturei.)
Es pīmiņu, ka 2000. godūs attīksme pret latgalīšim i latgalīšu volūdu beja, var saceit, nīvojūša. Kod i kai tys pasamainieja?
Nautrānūs, te vīnmār taids latviskums ir bejs, 99% latvīšu, kas nasakautrej arī runuot latgaliski. Tys pasamainieja lelā mārā pasateicūt pošimlatgalīšim – tu jau minieji,ka tymālaikā Guntis Rasims pīsadalieja “Talantu fabrikā”, i tei beja vīna u pyrmajom reizem, kod kaids runuojaiz skatuvis tikai latgaliski. Tod pasaruodieja grupa Borowa MC, kas beja populara vysā Latvejī, mes arī ar školāni braucam iz Riegu iz koncertim. Tod Beja taids daiļlasietuoju runys konkurss “Zvirbulis”, i vīns nu myusu školānim, Ervīns Šķesters, beja Reigā, īguva “Lielzvirbuļa” titulu, i pascieja, ka jis na ar vīnu narunuos latvīšu literarajā volūdā. I tai i beja, kur Ervins, turlatgalīšu volūda. I Tod jis pascieja: “Školuotuoj, bet jī vysi zyna latgalīšu volūdu, saprūt!” I tys beja pošam Ervīnam taids atkluojums – par kū arī poši latgalīši, kam ir dzilis saknis Latgolā, aizbrauc prūm i tod soka: “Es nesaprotu!”
(Atceros, ka 2000. gados attieksme pret latgaliešiem un latgaliešu valodu bija, var teikt, nievājoša. Kad un kā tas mainījās?
Nautrēnos tāds latviskums ir bijis vienmēr, 99% latviešu, kas nekautrējas runāt latgaliski. Tas mainījās lielā mērā, pateicoties pašiem latgaliešiem – jau minēji, ka tolaik Guntis Rasims piedalījās “Talantu fabrikā”, un tā bija viena no pirmajām reizēm, kad kāds uz skatuves runāja tikai latgaliski. Tad parādījās grupa Borowa MC, kas bija populāra visā Latvijā. Tad bija tāds lasītāju runas konkurss “Zvirbulis”, un viens mūsu skolēns Ervīns Šķesters bija Rīgā, ieguva “Lielzvirbuļa” titulu un teica, ka ne ar vienu latviešu literārajā valodā nerunās. Un tā arī bija, kur Ervīns, tur latgaliešu valoda.
Par kū tys tai ir?
Nazynu. Tī īmasli laikam dažaidi – lai natyktu diskriminieti nu vīnaudžim kaut Kai, tūmār tei attīksme, es uzskotu, vāl kaut kaidi stereotipi ir sasaglobuojušīspar tū, Bet bārni ir cyti bārni, teiir cyta paaudze, jī ir drūši, jī ir naatkareigi, jī var uzadreikstiet, I jī nasakaunej.
(Kāpēc tas tā ir?
Es nezinu. Šie iemesli reizēm ir dažādi – lai kaut kā netiktu diskriminēti no vienaudžiem, tomēr šī attieksme, manuprāt, par to joprojām ir saglabājušies daži stereotipi. Bet mūsdienu bērni ir citi bērni, cita paaudze, viņi ir droši, viņi ir neatkarīgi.)
Skolotāja Veronika Dundure saņem balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā
Ka mes runojam par volūdu kūpumā – školā nu bārnim var dzirdiet, ka arī latvīšu volūda jim nuokūtnī nabyus vajadzeiga, i, kūpumā jamūt, strauji kreitas arī latvīšu volūdys zynuošonys. Kur itymā kontekstā palīk latgalīšu volūda i juos vuiceišonuos?
Es vīnmār asmu tū uzsvārusi,ka latgalīšu volūdu vuiceit, ite nūzeimej izzynuot sovu nūvodu, taitod atrauti vīnu nu ūtra navar vuiceit. Daudzus godus es braucu labuot eksamenu dorbus, 3. dalis, i faktiski vysā Latvejā tys leimeņs ir nazkur kritīs. I seviški gryuteibys ar pareizraksteibu i vuordu kruojumu, par tū, ka lela daļa nalosa, i pasceišu, par kū – nazkod myusim beja programma, mes vuiciejamīs, kaiizaveiduoja latvīšu literatura, bet tagad školuotuojs izavielej, kū bārni vuiceisīs, bet mes vairs nalosomgruomotys, tī ir teksti, tī ir fragmenti ar aicynuojumu izlaseit pylnuos gruomotys, bet nivīns jau nalosa. Audiogruomotys arī byutu variants, bet školā jī navar klauseitīs, stuņe ir vīnm 40 minutys, varātu sātā klauseitīs, bet jī nasaklausa, jī izavielej klauseitīs muzyku.
Tān vysi runoj par motivaceji, bet kaida var byut motivaceja, ka nav mierķa? Bet tam juosasuoc jau gimenī, juosasuoc jau nu vacuokim, kū jī gryb bārnam īvuiceit. Tān vysur vainoj školu – uzvedeiba – škola, nav pīkluojeigs – škola, tān vysur vaineiga škola. Bet pyrmuo ir gimene, i tod škola, i tod, golvanais, kaids jis izīs cylvāks lelajā pasaulī. Bet tān vyss bez mierķa. Tān školāni,kod pabeidz 9. klasi, jī nazyna, kū jī gryb. Ir nūsleidiejs vydusškolys leimeņs, nazkod iz vydusškolu guoja, kod zynuoja jau, kur studies augstškolā. Tān jī pabeidz, kas atsiež tūs treis godus, bet lelā daļā gadiejumu nazynūt, kū jī dareis tuoļuok.
Ka mes pīšķiertu latgalīšu volūdai utilitarū, praktiskū vierteibu, tys pošuos saknies maineitu latgalīšu volūdys vierteibu. Labi, es kai jaunīts grybu vuiceitīs latgalīšu volūdu, bet es naradzu tam jāgys. Kū es dzieržu latgaliski? Cik puorraižu televizejis? Cikpa radeju dzieržam? “Kolnasāta” vīnu stuņdi? Nu labi, Kairišam “Piļsāta pi upis”, vīnreizieja filma, ar interesi skatiejamīs, bet tys, ka školāns naradz pīlītuojuma, pīlītuojums masu medejūs, kū jī najyut, naradz. Grumotu? Gruomotu jī nav tendāti laseit. Pa itim godim maņ ir bejuši 3 školāni, kas ir lasiejuši latgaliski. Nu – varys kabinetūs, īriedņu kabinetūs vajadzātu beidzūt par tū runuot, bet kai tū sasnīgt? Ka mes runojam par īsnāgumim latgaliski, iz reizis ir atruna bet nav specialistu, kas varātui pījimt tū īsnāgumu, i otkon mes grīžamīs riņķa dejā. Jau godsymta suokumā suocās ar tim īsnīgumim,i kū atbiļdieja? Ka latgalīšu volūda ir svešvolūda. Ka jaunīts redzies, redzies tū pīlītuojumu, narunuosim par gruomotom,narunuosim par muzyku, klausuos nūteikti tū volūdu, i dzīd, i vuordus zyna, bet tys, ka jī naradz vaļsts mārūgā, valsts masu medejūs tū latgalīšu volūdys pīlītuojumu.
(Ja runājam par valodu kopumā – skolā no bērniem var dzirdēt, ka viņiem latviešu valoda turpmāk nebūs vajadzīga, un kopumā arī latviešu valodas zināšanas strauji krītas. Kur šajā kontekstā paliek latgaliešu valoda un tās mācīšanās?
Vienmēr esmu uzsvērusi, ka mācīt latgaliešu valodu nozīmē izzināt savu novadu, tāpēc vienu nevar mācīt atsevišķi viens no otra. Es jau daudzus gadus laboju eksāmenu darbus, 3.daļas, un faktiski visā Latvijā šis līmenis kaut kur ir krities. Un īpaši grūtības ar pareizrakstību un vārdu krājumu, jo lielākā daļa nelasa, un es pastāstīšu, kāpēc – kādreiz mums bija programma, mēs mācījāmies, kā attīstījās latviešu literatūra, bet tagad skolotājs izvēlas, ko bērni mācīsies. Pilnas grāmatas vairs neviens nelasa. Varētu klausīties arī audiogrāmatas, bet skolā to nevar darīt, jo stunda ir vien 40 minūtes, varētu klausīties mājās, bet neklausās, izvēlas klausīties mūziku.
Bet tā viss bez mērķa. Tagad skolēni, pabeidzot 9. klasi, nezina, ko vēlas. Vidusskolas līmenis ir noslīdējis, savulaik vidusskolā gāja, kad jau zināja, kurā augstskolā studēt. Tagad viņi pabeidz, kāds vienkārši nosēž šos trīs gadus, bet vairumā gadījumu nezinot, ko viņi darīs tālāk.
Ja mēs piešķirtu latgaliešu valodai utilitāru, praktisku vērtību, radikāli mainītu latgaliešu valodas vērtību. Es kā jaunietis gribu mācīties latgaliešu valodu, bet neredzu tam vajadzību. Ko es dzirdu latgaliski? Cik televīzijas pārraides? Cik daudz radio mēs dzirdam? “Kolnasātu” vienu stundu? Kairiša “Pilsēta pie upes” ir unikāla filma, skatāmies ar interesi, bet to, ka skolēns neredz pielietojumu, pielietojumu masu medijos, to nejūt, to neredz. Grāmatas? Viņi nemēdz lasīt grāmatas. Pa šiem gadiem man ir bijuši 3 skolēni, kas lasījuši latgaliski. Nu – varas kabinetos, ierēdņu kabinetos varētu par to sākt runāt, bet kā to panākt? Kad runājam par iesniegumiem latgaliski, uzreiz ir atruna, ka nav speciālistu, kas varētu to iesniegumu pieņemt, un atkal viss tas pārvēršas riņķa dejā. Jau gadsimta sākumā sākās ar tiem iesniegumiem, un kāda bija atbilde? Ka latgaliešu valoda ir svešvaloda. Ja jaunietis redz, redz to pielietojumu, nerunāsim par grāmatām, nerunāsim par mūziku, viņš noteikti klausīsies tajā valodā, un dziedās, un zinās vārdus, bet problēma ir tajā, ka viņi neredz latgaliešu valodas pielietojumu valsts līmenī, valsts masu medijos.)
Kai Tu motivej sovus školānus vuiceitīs?
Motivej ir skaļi saceits, bet vyspuor kotrai školai ir sovs prestižs – ar pasuokumim, ar olimpiadem, i myusim školā ir svareiga latgalīšu volūdys olimpiade, i iz tū jī gatavojās ar miļzeigu atbiļdeibu. Bet, par motivaceji runojūt, vyspyrmsir lītys, kū vajag. Itī jaunīši, kas interesejās par latgalīšu volūdu, sātā runoj latgalīšu volūdā, jī interesejās par kuļturu latgalīšu. I maņ līkās ite, pi myusu, Rogovkā, Nautrānūs, eipaša motivaceja nav vajadzeiga, jī zyna vysu – viesturi, kuļturs mantuojumu, cik personeibu guojušs no Rogovkys pusis – 64! Jī tū radz,ka tys ir bejs, i tys kaut Kai motivej. I tān, maņ ruodīs, tys atsagrīžas jaunīšūs, ka jī pat lapojas ar sovom saknem.
Bet nav jau tai, ka maņ vysu laiku ir guojs gludi – ir bejuši vysaiži godi. Ļūti pateiceigys ir Riezeknis tehnologejuakademejis izstruoduotuos spielis – “Aizej tur, nazyn, kur” i “Īpazeisimīs” – ļūti daudz ir tys, kū varātu dareit ar tim bārnim, bet školuos ir taids paisums i bāgums – ir daudzi, kurim tys nainteresej, viņ atsevišķi bārnim. Bet caur pasuokumim tys gon ļūti labi nūstruodoj.
(Kā Tu motivē savus skolēnus mācīties?
Skaļi teikts – motivē, bet kopumā katrai skolai ir savs prestižs – ar pasākumiem, ar olimpiādēm, un latgaliešu valodas olimpiāde mūsu skolai ir svarīga, un tai gatavojas ar lielu atbildību. Bet, runājot par motivāciju, vispirms ir lietas, kas mums vajadzīgas. Šie jaunieši, kuriem interesē latgaliešu valoda, mājās runā latgaliski, interesējas par latgaliešu kultūru. Un man liekas, ka šeit, pie mums, Rogovkā, Nautrēnos, nav vajadzīga īpaša motivācija, viņi zina visu – vēsturi, kultūru un mantojumu, cik personības nāca no Rogovkas – 64! Viņi to redz, ka tā ir bijis, un tas kaut kā motivē. Un tagad, man šķiet, tas atgriežas jauniešos, ka viņi pat lepojas ar savām saknēm.
Bet nav tā, ka man vienmēr gājis gludi – ir bijuši dažādi gadi. Ļoti pateicīgas ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas izstrādātās spēles – “Ej tur, nezin kur” un “Īpazīsimies” – ar tām bērniem ir daudz ko darīt, bet skolās ir tāds paisums un bēgums – ir daudzi, kuriem tas neinteresē. Bet caur pasākumiem tas gan darbojas ļoti labi.)
Skolotāja Veronika Dundure
Kai Tu nazaudej motivaceji? I deļ kam poša tū vysu dori? Napīteik ar latvīšu volūdys školuotuojis pīnuokumim?
Es asmu taids cylvāks, kam napīteik viņ ar dorbu, kū es doru školā. Es doru tū, kas maņ ir interesanti – pīvadumam, mes taisiejom školys avīzi 90. godūs, apsazynuojam školuotuojis i vītejuos personeibys, meiuokuos kruosys, iedīni – i cik vysim beja interesanti, i maņ pošai beja interesanti.
Daudz ir arī sakriteibu, kai bbeja. Ar nūmetni školuotuojim ”Vosoruošona”. Pi myusu ar mugursūmeni kuojom atguoja nu Vonogovys studente Ilze Mežniece, atguoja i direktoris, direktore pasauca mani, i jei ar tū prīkšlykumu par nūmetni beja. Tod nabeja ni asociacejis, ni studentu centra, caur Daugavpili, uzrakstiejom projektu, i tai tys suocās – kotru godu beja sovā nūvodā: Dagdā, Kuorsovā, Špoģūs. Piec tam atsagrīze Rogovkā, tod beja pauze, i mes atsuokom ar jaunu uzruovīni. I tei ir tīšom navys latgaliskuo kulturmantuojuma izzynuošona, bet tei ir kūpiejuo atpyuta, nakts stygys, kūpiejuos lugys īstudiešona, nu i školuotuoji tai relaksiejuos i gatavuojuos nuokušajom vuiceibu godam. Tī beja gon psihologi, gon školuotuoji, gon personeibys, gon studenti. Bet tei “Vosoruošonys” dviesele nuok i nu myusu školys direktoris, kas vysus atbaļstieja. “Vosoruošona” byus arī itymā godā, i maņ ir sapnis nazkod savuokt vysus vosoruotuojus iz salyduojumu.
(Kā nezaudē motivāciju? Un kāpēc tu to visu dari? Vai tad nepietiek ar latviešu valodas skolotājas pienākumiem?
Esmu tāds cilvēks, kuram nepietiek ar darbu, ko daru skolā. Es daru to, kas man ir interesants – piemēram, 90. gados taisījām skolas avīzi, apzinājām skolotājus un vietējās personības, iecienītākās viņu krāsas, ēdienus – un cik visiem bija interesanti, un man pašai bija interesanti.
Ir arī daudz sakritību, kā tas bija ar nometni skolotājiem “Vosoruošna”. Pie mums atnāca no Vonogovas studente Ilze Mežniece ar mugursomu, atnāca pie direktores, man piezvanīja direktore, un viņai bija priekšlikums nometnei. Toreiz nebija ne biedrības, ne studentu centra, caur Daugavpili rakstījām projektu, un tā tas sākās – katru gadu tas bija citā novadā: Dagdā, Kārsavā, Špoģos. Tad nometne atgriezās Rogovkā, bija pārtraukums, un mēs sākām ar jaunu uzrāvienu.
Bija gan psihologi, gan skolotāji, gan personības, gan studenti. Bet “Vosoruošonasd” dvēsele nāk no smūsu skolas direktores, kura visus atbalstīja. “Vosoruošona” būs arī šogad, un man ir sapnis kādreiz pulcēt visus nometnes dalībniekus uz salidojumu.)
Aptaujuos Latvejis školuos, kod vaicoj školānim, cik ilgi pastuovies latvīšu volūda, jī skoka – 100 godus, latgalīšu volūdai nivīns nadūd vaira par 50. Kū Tu saceitu?
Es piec byuteibys asmu optimiste – cik ilgi runuosim, tik ilgi byus tei volūda. Tagad tys skumjais ir, ka vacuoki ar bārnim gimenī nagryb runuot latgaliski. I cytuos vaļstīs eisteneibā ir loba pīredze – žemaišu volūda Lītuvā, bukmolu i jaunnorvēģu Norvēģejī, Gdaņskys pusī kašubu volūda. Vysur ir metodika i muoceibu gruomotys, i tymūs apvydūs jau suokumškolā vuica tū volūdu. Bet, ka mes tū palaissim pašplyusmā, tai tei volūda aizīs. Par patriotismu runojūt – kas tagad – kosmopolīti i mankurti? Kuo vaira tagad vyspuor? Kur es asmu, tur ir muna dzimtene? Vyspuor maņnav dzimtenis? I deļ tam ļūti svareigi,lai kotrs jaunīts zynuotu I justu, kur juo saknis, juo puse. Kas tys lokālpatriotisms ir? Vyspuor cylvāki, kas, varbyut, nu nazyna, bet ar lokālū jau suocās i turpynojās nacionālais patriotisms.
(100 gadus, latgaliešu valodai neviens nedod vairāk par 50 gadiem. Ko Tu teiktu?
Citās valstīs, patiesībā, ir laba pieredze – zemaišu valoda Lietuvā, bukmols un jaunnorvēģu Norvēģijā, kašubu valoda Gdaņskā. Visur ir metodikas un mācību grāmatas, un tajās vietās valodu māca jau pamatskolā. Bet, ja mēs ļausim tam visam aiziet pašplūsmā, valoda pazudīs. Par patriotismu runājot – kas tagad – kosmopolīti un mankurti? Kā tagad ir vairāk? Kur es esmu, tur ir mana dzimtene? Man vispār nav dzimtenes? Un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai katrs jaunietis zina un jūt, kur ir viņa saknes, viņa puse. Kas tas par lokālpatriotismu? Vispār cilvēki, iespējams, nezina, bet ar vietējo jau sākas un turpinās nacionālai patriotisms.)