Sabiedrība

No biznesa Latvijā līdz mākslai Īrijā: Marutas stāsts

12. aprīlis 2026

Evika Muizniece, retv.lv

sieviete pie stellēm auž tekstilu darbnīcā

Māksliniece Maruta darbojas pie stellēm Īrijā.

Latvieši Īrijā. Maruta: “Mēs gaidām un skatāmies, kas notiks ar “Rail Baltica”.”

Maruta (meitas uzvārdā Frančenko) O’Donnell ir dzimusi Cēsīs, bet ilgāko dzīves daļu dzīvojusi Rīgā. Īrijā ir jau vairāk kā 20 gadus, un šeit viņa pazīstama kā māksliniece un izstāžu organizatore. Maruta ir arī aktīva sociālajos medijos, kur publicē video pamācības par skicēšanu žestu zīmēšanas tehnikā, kas ļauj notvert dažādus dzīves mirkļus un glabāt atmiņas, neizmantojot, piemēram, tik ierasto fotokameru. Kā stāsta pati, 1990. gados viņai piederējis savs bizness, “SIA AVANTE” – veikals Rīgā un divi kioski Salaspilī, taču tajos laikos par pastāvēšanu bijis nopietni jācīnās, un kādā brīdī Marutai apnicis plēsties ar bandītiem un ieņēmumu dienestu, tādēļ bizness ticis pārdots. Pēc tam Maruta strādājusi Baložu pilsētas kultūras namā par mākslinieci – noformētāju un darbojusies floras apvienībā “Rezēda”, paralēli kam studējusi Liepājas Pedagoģijas Institūtā vizuālo komunikāciju. Taču pienācis brīdis, kad Maruta visu pameta un pārcēlās uz Īriju.

Maruta, kā un kāpēc tu ieradies Īrijā?

Es te esmu jau vairāk kā 20 gadus, atbraucu uz puķu veikalu pastrādāt un tā arī paliku. Šobrīd esmu māksliniece, veidoju kāzu noformējumus un nodarbojos ar citām radošām lietām. Principā es gribēju prom no Latvijas, jo neredzēju tur nekādu perspektīvu. Gan ekonomiskā, gan politiskā situācija jau tolaik manī raisīja neizpratni un dusmas, bija nesaprotama valdības neizlēmība, tas vistiešāk iespaidoja manu aizbraukšanu. Latvijā es absolvēju Tirdzniecības tehnikumu (red. Šobrīd Rīgas Tirdzniecības profesionālā vidusskola: RTPV) un Latvijas Universitates Bioloģijas fakultātes programmu “Floras dizainers”, saņemot floras uzņēmuma menedžera apliecību.

Vai tev ir bijušas domas atgriezties Latvijā?

Ar vīru šobrīd plānojam, vai doties uz Latviju vai palikt šeit, vai doties uz kādām siltākām zemēm. Mēs esam tādi piedzīvojumu meklētāji, cik tad vienā vietā ilgi var dzīvot! Mēs sekojam līdzi situācijai Latvijā, un, protams, mūs interesējošās prioritātes ir augsts dzīves līmenis, laba satiksme ar Eiropu, tādēļ mēs gaidām un skatāmies, kas notiks ar “Rail Baltica”. Bet arī ceļi, veselības aprūpe – ir daudz aspektu, kādēļ vēl neesam izdarījuši izvēli tieši par labu Latvijai.

Vai tu iesaisties vietējo latviešu kopienu darbībā?

Īstenībā, nē, es neiesaistos un nemeklēju neko šeit. Man ir draudzenes – latvietes šeit, kādu laiku dejojām deju kolektīvā “Karbunkulis”, taču pēc Covid-19 interese nedaudz zuda un nolēmām – lai tas paliek jauniešiem.

Kā tu raksturotu īrus kā tautu?

Mans vīrs ir īrs. Šai tautai, līdzīgi kā mūsējai, ir bijis ļoti smags liktenis. Uz tā rēķina, ka viņi ir daudz cietuši, viņi ir ļoti pretimnākoši, atbalstoši un viesmīlīgi.

Vēl aizvien pastāv stereotips, ka ar mākslu īsti neko nevar nopelnīt – kā ir būt par mākslinieci Īrijā?

Ja es gribētu, es varētu ļoti labi pelnīt tikai ar mākslu vien, dzīvojot Īrijā – pagājušogad es šeit iepazinos ar mākslinieci Danu Sorokinu, viņa pameta visus darbus un kopš pagājušā gada pelna tikai ar mākslu, taču tas nenozīmē, ka tas ir viegls darbs – ir regulāri jāpiedalās izstādēs, jāpopularizē sevi sociālajos medijos, jāveido sadarbības.

"Latvijai ir jādomā par cilvēku – šobrīd tas nav redzams."

Reklāma

Taču iespējams tas noteikti ir. Īrijā ir daudz mākslinieku, bet arī pieprasījums pēc mākslas ir liels. Šeit māksliniekiem nav jāmaksā nodokļi par pārdotajiem mākslas darbiem līdz noteiktai kopējai summai gadā, tas, domāju, pozitīvi ietekmē mākslas attīstību šeit.

Kas Īrijā dod lielāku drošības sajūtu kā Latvijā uz šo brīdi?

Pirmkārt, stabila ekonomiskā situācija valstī, kur ir skaidri redzams izaugsmes plāns un virziens vairākiem gadiem uz priekšu – to es Latvijā joprojām nevaru ieraudzīt, viss tiek darīts ļoti tuvredzīgi. Te ir nodrošinātas valsts pensijas, minimālās algas, pabalsti visiem, kas nav spējīgi sevi uzturēt, viņiem nav jāsēž uz ielas. Protams, arī te ir tādi, kas sēž uz ielām – tādi ir visur. Te visbiežāk tie ir narkomāni, domāju. Ir viens puisis, kas sēž uz ielas netālu no mūsu mājas, un mēs par viņu ziņojam aukstā un slapjā laikā – ja tiek ziņots policijai, šādus cilvēkus paņem uz sociālajiem dienestiem, sakopj un pabaro, tādiem ir arī pabalsti visbiežāk. Nezinu, iespējams, ubagojot uz ielām viņi vēl vairāk piepelnās, arī tāds dzīvesveids pastāv.

Kur tu strādā šobrīd?

Es veidoju kāzu noformējumus – tiekos ar līgavām, noskaidroju viņu vēlmes, pasūtu ziedus, noformēju baznīcu, veidoju līgavu pušķus, noformēju pārējās telpas. Sadarbojos ar Holandes kompāniju, kas man piegādā ziedus, darba ir ļoti daudz.

Latviešu māksliniece Maruta.

Ar mākslu savukārt es aizrāvos jau no bērnības, gribēju būt māksliniece, bet tolaik, kā jau minēji, pastāvēja stereotips, ka mākslinieks nav profesija. Es tāpat turpināju gan zīmēt, gan gleznot, un Covid-19 pandēmijas laikā man nomira mamma, un mans tēvs palika viens vecā lauku mājā. Mēs ar vīru gandrīz uz gadu pārcēlāmies dzīvot uz Latviju, uz vecu lauku māju meža vidū, tur mēs ar tēvu daudz runājāmies – viņš bija jau gandrīz 100 gadus vecs, liels patriots – pat sasniedzis 100 gadu vecumu, viņš gāja uz vēlēšanām. Pēc astoņu stundu garas sarunas ar tēvu, es viņu sāku skicēt, sāku pierakstīt, ko viņš man stāstīja. Uz šo brīdi man ir vairākas dienasgrāmatas ar tēva atmiņām un skicēm. Tad mēs ar vīru aizdomājāmies, ka varbūt varētu pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā, nopirkām zemi Pāvilostā, tur mums patīk. Taču tad sākās karš, un Īrijā ir daudz drošāk nekā Latvijā, tādēļ sekojam līdzi situācijai arī šajā ziņā.

Maruta kopā ar tēvu.

Vai tev ir svarīga piesaiste Latvijai?

Man pietrūkst Latvijas vasaru, ziemā man patīk slēpot, te visu laiku ir viens gadalaiks. Bet, ja tā padomā, man ir dīvainas sajūtas, kaut kur braucot un izvelkot no somas Latvijas pasi – es vairāk jūtos kā pasaules pilsone, kas nav piesieta vietai. Jā, protams, ka manī ir latviskums, un man sāp netaisnīgās lietas, kas notiek Latvijā, tas ir kā naža dūriens. No politiskajām intrigām nelabi metas, no malas paklausoties, kas tur notiek. Ir interesanti paskatīties, kā tas viss, protams, attīstīsies.

Kādai ir jābūt Latvijai, kurā tu gribētu atgriezties?

Latvijai ir jādomā par cilvēku. Šobrīd pensijas ir šausmīgas, minimālās algas ir šausmīgas, tas nav nopietni. Kā vispār valsts pensija vienam var būt 500 eiro, bet vienam – 30 000? Tas nav loģiski un tas nav normāli. Kad tas mainīsies, iespējams, mēs arī atgriezīsimies. Šobrīd ir jautājums, kā attīstīsies latviešu darbība sociālajos medijos, jo tiem ir milzīgs iespaids – ja atceramies, kā visi mobilizējās Stambulas konvencijas aizstāvībai, ir skaidrs, ka latviešu tauta joprojām spēj sanākt kopā, lai aizstāvētu jautājumus, kas tai ir svarīgi. Protams, mums ir daudz vairāk jāstrādā ekonomisko procesu un valsts kopējās politikas skaidrošanai cilvēkiem. Domāju, ja viņi labāk saprastu, kas notiek, tautai būtu daudz vairāk pret ko iebilst. Diemžēl jau no 1990. gadiem visi ir pieraduši, ka ir milzīgi ekonomikas skandāli, vainīgie nekad netiek atrasti un sodīti, tādēļ šķiet, ka pret to nav vērts cīnīties. Un tas mani patiešām tracina. Manī joprojām ir cerība, ka Latvijā tomēr notiks kaut kas labs, bet es pati neredzu veidu, kā es to varētu ietekmēt.

Latvieši ir ļoti zināmi pasaulē, daudz sasnieguši, talantīgi un spējīgi – mūsu vēsturē ir bijušas daudzas izcilības, un tās joprojām ir – es domāju, tas būtu jāmāca bērniem skolā, lai rosinātu mūsu tautā augstāku pašapziņu. Mums vajadzētu ļoti lepoties ar sevi, un šis lepnums noteikti var pārtapt lielos darbos, to mēs redzam arī savā vēsturē. Latviešu skaudīgums, ar ko ir nācies saskarties, ir gan slikta, gan laba īpašība, jo tā liek censties – kuram tīrāks pagalms un labāk paveikts darbs, bet to ļauno skaudīguma pusi diemžēl aizvien vairo tas, ka liela daļa tautas ir nabadzīga, kas ir valsts atbildība.