Latvieši Īrijā. Ilze: “Esot Latvijā, es bieži vien vienkārši apsēžos parkā un klausos valodu.”
Ilze Krišpile Īriju par savām mājām sauc jau kopš 2003. gada. Aizbraukšanas iemesls kā daudziem bija peļņa – sākotnēji Ilze vēlējusies iegūt papildu finanšu līdzekļus savas uzņēmējdarbības atsākšanai Latvijā, taču liktenis lēmis citādi, un uz šo brīdi Ilze Latvijā nebūtu gatava atgriezties. Pa šo laiku, vēloties uzturēt saikni ar Latviju un latvisko, Ilze dibinājusi biedrību “Labo cilvēku klubs”, kas realizē dažādus projektus, saistītus gan ar labdarību, gan kultūras pasākumu organizēšanu. 2018. gadā realizāciju piedzīvoja arī Ilzes izauklētā ideja par “Latvijas lepnums Īrijā” balvas pasniegšanu, kas šobrīd ieguvusi plašu atpazīstamību gan Īrijā, gan Latvijā, gan citviet pasaulē.
Ilze, kad un kādēļ pirmo reizi ieradies Īrijā?
Ierados šeit 2003. gada augustā. Sākotnēji biju plānojusi atbraukt vien uz gadu, bet šogad tie būs jau 23 gadi. Sākotnēji atbraucu, lai nopelnītu naudu un atsāktu savu biznesu Latvijā, kuru tobrīd biju pārtraukusi. Man Latvijā bija puķu veikals, bet viss izvērtās citādāk – šeit piedzima divi dēli, meita arī pārcēlās šurp. Pirmajā laikā vēl domājām atgriezties, kad bērni pabeigs skolu, bet uzradās aizvien jauni apstākļi, kas vismaz uz šo brīdi liek palikt šeit. Doma atgriezties Latvijā visu laiku kaut kur karājas gaisā, bet, ja atmetam emocijas, šobrīd tas nešķiet reāli – man atrast darbu Latvijā 52 gadu vecumā vai sākt visu no nulles.. Man šeit ir ģimene, bērni, mazbērni. Latvija šobrīd ir vieta, kur aizbraukt ciemos, satikt draugus un radus, izbaudīt kultūras dzīvi, bet ne dzīvot pastāvīgi.
Vai tev izdevās savu mērķi par ziedu biznesu realizēt Īrijā?
Es nekad neesmu sev nospraudusi konkrētus mērķus, dzīve aizvien ievieš savas korekcijas, es cenšos paņemt pēc iespējas vairāk no tā, ko man dzīve dod konkrētajā brīdī. Domāju, ka katras mammas galvenais mērķis ir izaudzināt bērnus, uz to arī fokusējos, lai gan sākumā bija doma puķu biznesu atvērt arī šeit. Taču tajā laikā, gadus 17 atpakaļ, man tas īsti neizdevās, jo tolaik imigrantiem šeit veidot savu biznesu bija ļoti grūti, vietējie negribēja pieļaut konkurenci. Taču es neko nenožēloju – viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Sev es te atradu latviešu kompāniju un realizēju sevi, organizējot dažādas aktivitātes.
Kurā brīdī, esot šeit, tu sāki interesēties par latviskās kultūras aktivitātēm?
Bērni vēl bija mazi, tas bija principā uzreiz, kad mājās parādījās stabils internets, un es varēju komunicēt ar citiem latviešiem, kas ir šeit. Viss sākās ar labdarības akciju organizēšanu, kad mēs šeit uz vietas vācām ziedojumus dažādiem mērķiem Latvijā – gan invalīdiem, gan veciem cilvēkiem. Toreiz šķita, ka tas ir nepieciešams, jo Latvijā tas bija krīzes laiks, kad palīdzību lūdza daudzi. Tika nodibināta biedrība “Labo cilvēku klubs”, lai vieglāk varētu startēt projektos mūsu ideju realizācijai.
Pēc tam mēs daudzus gadus organizējām ekskursijas vietējiem latviešiem gan pa Īriju, gan pa dažādām Eiropas valstīm. Tas bija brīnišķīgs kopā būšanas laiks. Tad es iesaistījos pasākumu rīkošanā, un tā tas process turpinājās ķēdes reakcijā (smejas).
Kā radās doma par pasākumu “Latvijas lepnums Īrijā”?
Tas ir mans bērns (smejas). Es katru gadu skatījos “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremoniju, un pie devis domāju, cik gan daudz fantastisku cilvēku, latviešu ir šeit, Īrijā! Kad “Latvijas lepnums” balvu saņēma mūsējie Īrijas latvieši Imants un Inguna Mieži, tas bija brīdis, kad es sapratu, ka ir jārīkojas, un jāceļ arī pārējie darītāji gaismā. Imants un Inguna jau kopš otrā šī projekta gada Īrijā ir neaizvietojami komandas locekļi. Viena es neko nevarētu. Viņi ir gan žūrijā, gan veido video stāstus, gan vada apbalvošanas ceremonijas. Pirmais pasākums notika 2018. gadā, un tā šī tradīcija turpina dzīvot vēl tagad.
Sākums, protams, bija ļoti sarežģīts, neviens neticēja, ka kaut ko tādu izdosies noorganizēt, arī vēstniecība sākotnēji bija skeptiska, bet es esmu bezgala priecīga, ka pasākuma ideja ir nostiprinājusies. Pagājušogad man šķita, ka esmu sevi jau izsmēlusi un organizācija jānodod citiem, taču neviens uz to neparakstījās (smejas). Būs vien jāturpina pašai, jo cilvēki gaida šo pasākumu, tas dod lielu iedvesmu. Mums ir svarīgi cilvēkiem pateikt paldies tieši tad, kad viņi dara savus labos darbus, kad viņi ir kopā ar mums, neatliekot uz vēlāku laiku, uz “kaut kad”, jo dažreiz var būt par vēlu.
Ko, tavuprāt, dod šāda veida pateicība cilvēkiem šeit?
Par mums uzzina principā visa pasaule, jo no katra pasākuma notiek tiešraides, par katru nominantu tiek filmēts atsevišķs video, par viņiem tiek balsots. Tie, kas ir saņēmuši šos apbalvojumus, ir devuši milzīgu pienesumu Latvijai. Ja Latvijas lepnums lielā mērā paliek Latvijā, tad “Latvijas lepnums Īrijā” sasniedz daudzas latviešu diasporas.
Ilze Krišpile Īrijā.
Vai šim pasākumam ir kāda saistība ar “Latvijas lepnumu”, kas notiek Latvijā?
Sākotnēji es gribēju uzrunāt “Latvijas lepnums” organizatorus, lai saprastu, vai varu konceptuāli izmantot šādu pasākuma ideju, bet tad atklāju, ka identiski pasākumi notiek gan Īrijā, gan Lielbritānijā (“Pride of Ireland Awards”, “Pride of Britain Awards”), gan citviet pasaulē. Tas nav latviešu izgudrojums, tādēļ, nē, mūsu pasākums tiek organizēts nesaistīti ar “Latvijas lepnumu”.
Tas, ko es esmu ievērojusi – kādreiz “Latvijas lepnuma” pasākums Latvijā notika Otrajos Ziemassvētkos – mums šeit tas bija grūti izdarāms dažādu apsvērumu dēļ, tāpēc mēs savu “Latvijas lepnums Īrijā” pasākumu uzreiz piesaistījām 18. novembra svētkiem. Un tas, ko es tagad redzu, ir, ka Latvijā šis pasākums arī sācis notikt ap valsts svētkiem. Nezinu, vai tas ir saistīts ar mums, varbūt tā ir sakritība, bet man tas šķiet glaimojoši (smejas). “Latviešu lepnuma Īrijā” balvas emblēmā ir Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes, un katru apbalvošanas ceremoniju mēs sākam ar manu vēstuli Latvijai. Un brīnišķīgo balvu autore ir izcilā Latvijas stikla māksliniece Anda Munkevica.
Kā ir mainījusies attieksme pret latvisko šo 20 gadu laikā?
Dzirdu, ka šī interese ir būtiski mazinājusies. Lielākais kritums bija uzreiz pēc Covid-19 pandēmijas – ir dzīve līdz tam un pēc tam visās jomās. Cilvēki ir pieraduši visu darīt tiešsaistē, viņi ir zaudējuši vajadzību pēc tikšanās. Trūkst arī uzņēmīgo cilvēku, kas ir darītāji – latvieši ir pietiekami bīdāmi. Man negribētos ticēt, ka tik daudziem latviešiem, kas ir šeit, vairs vienkārši nav inetereses par Latviju un latvisko. Domāju, tas ir vairāk uzņēmīgu cilvēku trūkums, nekā intereses zudums kā tāds.
Kādi ir paši īri, uzņemot ārzemniekus?
Es personīgi izjūtu tikai labestību un lielu pretimnākšanu no īriem, arī pati strādāju īru kolektīvā – fantastiski un atbalstoši. Jā, ir dzirdēti dažādi stāsti, bet mani Dieviņš laikam saved tikai ar šiem labajiem.
Kādai ir jābūt Latvijai, kurā tu varētu un gribētu atgriezties?
Man šķiet, ka Latvijā vairāk ir vajadzīgs tieši sociālais atbalsts – mana personīgā pieredze ir ar mazdēliņu, kam ir īpašas vajadzības. Viņš piedzima manai meitai Latvijā, un viņa atgriezās Īrijā primāri tāpēc, ka atbalstu darbam un dzīvei ar šādiem bērniem Latvijā saņemt principā nav iespējams. Šeit tas ir daudz vienkāršāk. Es neesmu no tiem, kas veido sarakstu ar punktiem, kādai jābūt Latvijai, lai es vēlētos un varētu atgriezties, nē. Es tādās kategorijās nekad neesmu domājusi. Es drīzāk domāju, ko es pati varu darīt situācijas labā. Un mani, godīgi sakot, vairāk par ekonomiskajām un sociālajām problēmām biedē kopējais negatīvisms, ko redzu latviešos. Brīžiem tas ir pat ļaunums, brīžiem – pārlieku liela skaudība. To es redzu daudz sociālo mediju komentāros, no latviešu uzņēmumiem dzirdu, cik daudz vietējie mēģina idejas apslāpēt. Mums būtu jāmaina attieksme, pasaules uztvere kopumā.
Es šobrīd nedomāju atgriezties, jo man šeit dzīve ir sakārtojusies. Ne jau tāpēc, ka negribu būt Latvijā, bet tāpēc, ka negribu sākt visu no nulles un dzīvot tik ļoti atšķirīgā sabiedrībā. Jā, es varu pārslēgties un vienkārši uztvert cilvēkus citādāk, negaidot no viņiem neko. Es parasti paļaujos tikai uz sevi, bet nevar arī noliegt, ka šī pozitīvā vide, ko te rada vietējie ar ikdienas pieklājību un laipnību, nosaka arī kopējo toni un garastāvokli, kas ir pozitīvāks kā Latvijā. Man ļoti pietrūkst latviešu valodas – esot Latvijā, es bieži vien vienkārši apsēžos parkā un klausos valodu. Man pietrūkst mūsu kultūras pasākumu, neskartās dabas, man pietrūkst pat Latvijas grants ceļu ar visiem putekļiem – te nekā no tā nav. Esot te, svarīgi ir, lai mēs turamies kopā, vieni paši mēs savu latviskumu nenoturēsim. Un man ir svarīgi būt piederīgai savai valstij un savai tautai.