“Tur augstāk Kāds ar eņģeļiem met smieklus cauri mākoņiem. Es tāpat lidot neprotu, man, lūdzu, spārnus atstājiet!”
Ir cilvēki, kurus nevar aizmirst vēl ilgi pēc tam, kad viņi devušies citā saulē. Viens no tiem noteikti ir Mārtiņš Freimanis, un šogad jau aprit 15 gadi kopš viņa aiziešanas.
Man tolaik bija 12, un atceros, kā raudāju. Turklāt pārdzīvoju ne tikai par to, ka Freimaņa vairs nav, bet arī par viņa sunīti Pepi. Kā tad viņa tagad paliks bez sava saimnieka!?
Mārtiņa fane gan biju jau labu laiku pirms tam. Turklāt pietiekami liela, lai bērnībā ļoti gribētu doties uz naktsklubu tikai tāpēc, ka tur uzstājās viņš. Uz naktsklubu, protams, netiku, taču mamma vēlāk mani beidzot aizveda uz viņa koncertu. Toreiz vēl nezināju, ka tā būs pirmā un arī vienīgā reize, kad redzēšu viņu uzstājamies dzīvajā.
Tagad, pēc daudziem gadiem, esot Kurzemē, devos uz Aizputi apskatīt vietas, kur viņa klātbūtne saglabājusies vēl šodien.
Viena no tām ir Mārtiņa Freimaņa bērnības māja. Stāvot pie tās, skatiens neviļus aizķeras pie logiem – nez, aiz kura no tiem reiz bija viņa istaba? Vai pagalms toreiz izskatījās tāpat? Var tikai iztēloties Mārtiņu vēl kā mazu puiku, kurš skrēja pa šo pagalmu un tuvējām ielām, vēl nenojaušot, ka reiz viņa vārdu zinās visā Latvijā.
Par Freimani Aizputē atgādina arī viņam veltītais muzikālais soliņš. Pie tā joprojām piestāj cilvēki, apsēžas, lai pavērotu skaisto Aizputes ainavu un pakavētos atmiņās, klausoties grupas “Tumsa” dziesmas “Lietus dārzs”, “Tu esi mans draugs” un “Lai būtu tā”.
Tad ceļš aizveda arī uz Mārtiņa atdusas vietu – Misiņkalna kapiem. Tur netrūkst ziedu un citu piemiņas lietu. Turpat nolikta viņa fotogrāfija. Kāds Mārtiņam atnesis arī viņa tik iemīļoto balzamiņu.
Laiks iet, bet Mārtiņu joprojām piemin – gan viņa Aizputē, gan citviet Latvijā. Arī tie, kuri toreiz vēl bija bērni un uzauga ar viņa dziesmām.
Tostarp es.
Un lai gan es sen vairs neesmu tā divpadsmitgadīgā meitene, bet, domājot par Freimani, joprojām mazliet sažņaudzas sirds. Viņam bija tikai 33. Arī pēc visiem šiem gadiem nepamet sajūta – viņš aizgāja pārāk agri.
Taču Aizpute atgādina arī par ko citu. Cilvēki brauc, apsēžas uz muzikālā soliņa, klausās viņa dziesmas un atceras Mārtiņu, bet Misiņkalna kapos uz pieminekļa ar viņa paša vārdiem vēstīts – “Bija jautri ar jums, bet ir taču jāpaskatās, ko piedāvā debesjums”.
