Lai gan pilsētmeži Latvijā aizņem nepilnu procentu no visas mežu platības, pilsētu teritorijās tie vidēji veido aptuveni piekto daļu no kopējās platības. Kā savā promocijas darbā secinājusi zinātnice Ieva Kraukle, iedzīvotāji pilsētmežus visbiežāk izmanto atpūtai, pastaigām un fiziskām aktivitātēm dabā.
Ieva Kraukle, zinātniece, pētījusi pilsētmežus Latvijā: “Pilsētmežu svarīgākā funkcija ir rekreācija. Ja saimnieciskajos mežos būtiska ir arī ekonomiskā un materiālā vērtība, tad pilsētmežos vislielākā nozīme ir vides un sociālajām funkcijām.”
Promocijas darbā analizētas četras Latvijas pilsētas – Ogre, Jūrmala, Liepāja un Jelgava –, vērtējot, kā pilsētmeži tiek izmantoti un apsaimniekoti. Gandrīz divdesmit gadu pieredze pilsētmežu apsaimniekošanā mudināja Ievu Kraukli pētīt, kā šīs teritorijas iespējams izmantot daudzveidīgāk, vienlaikus analizējot arī citu valstu pieredzi.
Ieva Kraukle, zinātniece, pētījusi pilsētmežus Latvijā: “Nav jau šodien īsti pilsētmeža definīcijas. Un varbūt Latvijā mēs vairāk vai mazāk visi saprotam, kas tad tas pilsētmežs ir – mežš pilsētā. Bet braucot uz dažādām zinātniskajām konferencēm, es sapratu, teiksim, ja vēl Vācijā ir līdzīga izpratne, tad tālāk jau uz dienvidiem ļoti bieži, ja bija itāļu vai spāņu zinātnieki, tad viņi par pilsētas mežiem nosauca kokus pilsētā – ja ir varbūt viens koks, viņi to par pilsētas mežu nesauc, bet ja ir trīs koki, tad tas jau ir pilsētmežs.”
Dace Siliņa, Vidzemes televīzijas žurnāliste: “Vien divdesmit minūšu pastaiga dienas mežā būtiski uzlabojot mūsu psihoemocionālo stāvokli, tāpēc domājot arī par pilsētu un mežu attīstību, ir svarīgi domāt par infrastruktūru, lai cilvēks varētu ērti šeit nokļūt. Un arī COVID laiks būtiski mainīja izpratni par to, ko mēs varam darīt dabā.”
Ieva Kraukle, zinātniece, pētījusi pilsētmežus Latvijā: “Cilvēki vairāk nāk dabā pēc šī Covid. Jo tie, kas kādreiz nekad nenāca uz mežu, tad iemācījās. Kā mēs tā teicām, iepriekš uz šīm meža teritorijām nāca tāds cilvēks, kas zina, kā uzvesties mežā, dabā. Un tad mēs sapratām, ka atnākuši tādi cilvēki, kuri nesaprot, kā jāuzvedās mežā. Elementāri atstājot atkritumus, vai, nu, bija arī gadījumi, kad apmaldījās cilvēki.”
Pētniece uzsver, ka pilsētmeži pēc iespējas jāsaglabā brīvi no apbūves. Rekreācijas infrastruktūru tajos nepieciešams attīstīt, taču dzīvojamo māju būvniecībai piemērotākas būtu citas teritorijas.
Agnese, dabas parka apmeklētāja: “Tas ļoti relaksē un iedod tādu perspektīvu, kas ir miers un ko mēs gribam savā dzīvē. Var padomāt, var atpūsties, un veselībai, protams, labi.”
Inga,dabas parka apmeklētāja: “Svaigs gaiss, relaksācija. Viss stress pazūd. Nu ļoti daudz kas.
– Bet, vai redzat, ka cilvēki vairāk arī apmeklē dabu?
– Es domāju, ka vairāk, jo tagad ir arī darba diena. Kādreiz darba dienās bija mazāk cilvēku, tagad darba dienās pat ir ļoti daudz, nemaz nerunājot brīvdienās.”
Lai pilsētmežu potenciālu izmantotu pilnvērtīgāk, Ieva Kraukle rosina teritorijas plānošanas dokumentos vietvarām skaidrāk definēt pilsētmežu funkcijas un paredzēt to attīstību nākotnē.