Rudens sākums ir sēņu laiks. Sociālajos medijos aizvien vairāk parādās sludinājumi, kuros cilvēki izrāda vēlmi iegādāties vai pārdot sēnes. Latvieši ir ļoti iemīlējuši gailenes un baravikas, tomēr dažiem cilvēkiem ir par maz ar sēņu garšas baudīšanu, un viņi meklē vēl papildu efektus, kādus var radīt dažādas sēnes.
Sarkanā mušmire ir indīga, bet cilvēki internetā dalās ar savu pieredzi, ka lietojot nelielos daudzumos, sēnei piemīt ārstnieciskas īpašības. Šo procesu dēvē par mikrodozingu.
Kristīne nelieto sarkanās mušmires jau pusgadu. Lietošanas pieredze ilga četrus gadus un beidzās citādi, nekā Kristīne bija domājusi.
Viņa uzzināja par mušmirēm nejauši, brīdī, kad meklēja alternatīvas tradicionālajai medicīnai. Kristīne savos 30 gados saskarās ar vairākām nopietnām diagnozēm, tajā skaitā psoriātisko artrītu. Ar gadiem situācija neuzlabojās, un diezgan spēcīgu medikamentu daudzums aizvien pieauga, līdz bija jādzer pilna sauja ar dažādām tabletēm dienā.
“Mans organisms bija tuvu vēža stāvoklim. Ārsti man teica, ka būs invalīda krēsliņš. Tavā gadījumā iekaisums attīstīsies ātri. Neko citu tur nevar darīt, kā dzert zāles. Es negribēju tam noticēt,” saka Kristīne.
Kristīne vairāk par visu vēlējās, lai viņa spētu skriet līdzi savai meitiņai, kurai tolaik bija vien pieci gadi. Tā arī sākās Kristīnes ceļš uz alternatīvo medicīnu.
Pēc ilgās cīņas ar neskaitāmām diagnozēm Kristīne pilnībā atmeta tradicionālās medicīnas tabletes un gāja savu atveseļošanās ceļu, ārstējoties tikai ar dabas vielām – dažādiem nekaitīgiem ziediņiem un saknītēm. Pēc dažiem mēnešiem Kristīnei sāka šķist, ka viņas stāvoklis uzlabojas – sāpes locītavās kļuva mazākas, miegs un garastāvoklis uzlabojās, tomēr ar to bija par maz.
“Man tomēr gribējās iet tālāk, jo cilvēks jau grib to pilnību. Viņš grib būt pilnīgi vesels, lai nekas nesāp. Es sapratu, ka šīs dabas vielas man ir par švaku. Lūdzos Dievam, lai viņš man sūta ko spēcīgāku,” stāsta Kristīne.
Kas varētu būt spēcīgāks par šo?
Ar sarkano mušmiri Kristīni iepazīstināja kvalificēta fizioterapeite, kura tikko bija atbraukusi no Krievijas. Sarunas laikā terapeite Kristīnei pastāstīja, ka Krievijā jau sen fermentē ne tikai ogas, bet arī mušmires, un šim maģiskajam dzērienam piemītot ārstnieciskas īpašības. Protams, spēcīgs arguments bija arī tas, ka sarkano mušmiru lietošana Latvijā ir legāla, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas.
Toreiz Kristīne atteicās no sarkanās mušmires lietošanas, jo nobijās no sekām: “Pirmais, ko es sajutu, protams, ir šoks. Kāpēc vispār kaut ko tādu darīt ar mušmiri? Kāpēc to ēst? Mušmiri es zināju arī iepriekš – mēs vienmēr ar tēti bijām lielie sēņotāji. Dzīvoju dziļos laukos bērnībā, sēņoju, un ļoti patika, bet par indīgu sēņu ēšanu nekad nebiju iedomājusies.”
Kristīnes vīrs toreiz bija drosmīgāks un izmēģināja sarkanās mušmires uzlējumu.
Vēl pusgadu Kristīne turējās pie sava. Bet tad uzzināja, ka ir arī citi veidi, kā lietot sarkanās mušmires – ne tikai iekšķīgi -, un pirmoreiz izmēģināja sarkanās mušmires rektālo svecīšu veidā. Nekādu efektu, izņemot miegu, Kristīne nesajuta un saprata, ka viņas pieredze nesakrīt ar to, ko raksta cilvēki internetā. Lai saprastu vairāk par efektiem, kurus dod mušmires, Kristīne nolēma pati izpētīt, kā tas viss darbojas. Pēc kāda laika sāka lietot sarkanās mušmires mikrodozēšanā, cerot, ka tas palīdzēs tikt galā ar psoriātisko artrītu.
Tā kā Kristīnei jau bija pieredze ar mušmirēm, tad lietot tās iekšķīgi kā pilienus vairs nebija tik bail. No sākuma tās bija ļoti mazas devas. Vīram bija vairāk drosmes, tāpēc viņš lietoja vairāk un iedrošināja arī sievu. Pirmās dienas bija dīvainas – stiprākais efekts bija miers un iekšēja līdzsvara sajūta, sāpes locītavās samazinājās.
Tomēr pēc laika kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā: “Es tajā brīdī vēl nesapratu, kas ar mani notiek. Bija tāda sajūta, ka ķermenis un prāts vairs nav vienā ritmā. Galva it kā vēl gribēja, bet ķermenis vairs nevarēja. Brīžiem bija arī fiziski efekti – galvas reiboņi, spiediens, trīsas, asaras, dīvainas sajūtas.”
Kopā ar vēlamajiem efektiem nāca klāt arī negatīvie, piemēram, ja bija enerģijas pieplūdums, tad tam nāca klāt trīceklis, bet ja nāca miegs, tad tas bija paralizējošs.
Vienlaikus izjuta arī mieru, sajūtu, ka beidzot atvērusies elpa, ka nav jābēg vai jāizliekas: “Es sāku redzēt, cik daudz lietu dzīvē esmu darījusi automātiski. Bez sajūtas, bez jēgas. Un tagad gribējās dzīvot citādi. Lēnāk, apzinātāk, ar jēgu. Parādījās arī pozitīvāki efekti – vieglums, siltums ķermenī – tāda kā plūsma.”
Tomēr rezultātā Kristīnei tā arī neizdevās iegūt vairāk pozitīvo efektu, nekā negatīvo, tāpēc lietot sarkanās mušmires viņa pārtrauca.
Arī tagad Kristīne joprojām aizraujas ar dažādām dabas veltēm, kurām piemīt ārstnieciskas īpašības, tomēr vairs neeksperimentē ar sevi, lietojot indīgas vai apšaubāmas vielas. Par šo pieredzi viņa atklāti runā arī savos sociālajos medijos, brīdinot citus, ka šādu praksi neiesaka, īpaši jauniešiem, jo novērojusi, ka viņu vidū pieaug interese par šo sēni.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas ārsts Roberts Stašinskis skaidro efektus, kurus izjuta Kristīne, lietojot sarkanās mušmires. Izjustais miers vai apziņas paplašinājums ir ķīmiski izraisīta smadzeņu darbības traucējumu reakcija, nevis garīga pieredze. Tas, kas sākumā šķiet dziednieciski, patiesībā ir toksiska reakcija uz ibotēnskābi un muscimolu. Tās ir psihoaktīvās vielas, kuras īslaicīgi iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un izraisa alkohola reibumam līdzīgu stāvokli.
“Problēma rodas tad, ja tās lieto lielākos apjomos. Tās var izraisīt ļoti nopietnus veselības traucējumus, kuru dēļ var būt nepieciešama medicīniskā palīdzība – gluži kā akūtas saindēšanās ar alkoholu gadījumā,” uzsver Roberts Stašinskis.
Roberts Stašinskis norāda, ka regulāri novēro, kā cilvēki pēc sarkano mušmiru lietošanas nonākuši slimnīcā ar smagiem neiroloģiskiem simptomiem – halucinācijām, krampjiem, samaņas traucējumiem, un dažos gadījumos pat ar elpošanas nomākumu.
Pēc likumdošanas sarkanās mušmires lietošana uzturā nav aizliegta, bet toksikologs Roberts Stašinskis skaidro: “Es noteikti neesmu lasījis zinātniskus pētījumus, kuros būtu pētītas šīs sarkanās mušmires vielas konkrētās devās, kā tas tiek darīts zinātniskos pētījumos – ar teorijām, salīdzinājumiem un pierādījumiem. Un kā rezultātā mēs iegūstam nepārprotamus faktus – vai tas ir efektīvs, vai nav. Pamatā sarkanās mušmires mikrodozings balstās uz homeopātiju un tamlīdzīgām praksēm. Ir vēsturiskas ziņas un atsevišķi gadījumu novērojumi, bet tie nav zinātniski pētījumi tādā kvalitātē, kā tiem būtu jābūt.”
Ir cilvēki, kas ir pārliecināti, ka jūtas labāk pēc sarkanās mušmires lietošanas bet nav zināms vai tas ir placebo efekts, vai arī kāda cita organisma reakcija. Jo jebkura viela, kas nonāk mūsu organismā un iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, rada risku – tāpat kā alkohols vai jebkura psihoaktīva viela.
“Cilvēki neapzinās, ka sarkanās mušmires satur vairākas toksiskas vielas, kuru daudzums var atšķirties atkarībā no tā, kur sēne augusi, cik veca tā ir, un pat no tā, kādā gadalaikā tā ievākta. Tas nozīmē, ka tu nekad precīzi nezini, ko un cik daudz tu uzņem. Tādēļ risks ir ārkārtīgi liels, un medicīnā mēs to saucam par neprognozējamu reakciju risku,” stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas toksikologs Roberts Stašinskis.
Savā darba pieredzē ārsts atminas ne vienu vien gadījumu, kas saistīti ar onkoloģiju, kad cilvēks pārliecinās, ka šī alternatīvā medicīna nav devusi reālu rezultātu. Beigās pacients atgriežas pie tradicionālās medicīnas, bet tad jau ir par vēlu, un tradicionālā medicīna vairs nevar līdzēt, jo process ir aizgājis par tālu.
“Runājot pavisam vienkārši – mušmire nav rotaļlieta un nav brīnumlīdzeklis. Tā ir bioloģiski aktīva, toksiska sēne, kuras iedarbība ir nepārdomāta un neprognozējama. Ja cilvēks meklē kaut ko, kas palīdz relaksēties vai uzlabo pašsajūtu, tad ir drošas alternatīvas – meditācija, elpošanas prakses, fiziskas aktivitātes, bet ne sarkanā mušmire. Tā nav brīnumlīdzeklis, tā ir inde,” atgādina toksikologs Roberts Stašinskis.
Šobrīd ir populāri stāstīt “TikTokā” to, kā cilvēki “dziedina sevi” vai “izpleš apziņu”, bet šie video neparāda reālos riskus. Neviens nefilmē to brīdi, kad cilvēks nonāk slimnīcā.