Meita sagaida, ka tautietis viņu mīlēs tikpat cieši, cik viņas vecāki

Ap Valentīndienu man rodas aizvien vairāk jautājumu par to, kas tad īsti ir mīlestība. Mūsu senči šādus svētkus nesvinēja, tomēr latviešu garamantās saglabājušās liecības un pamācības. Par mīlestību ģimenē, mīlestību starp vīrieti un sievieti, mīlestību pret Dievu. Uz sarunu par mīlestību latviskajā dzīvesziņā aicināju Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītāju Uģi Nasteviču.

Viens no būtiskiem dievturības tikumiem ir: “Esi mīļš!” un norāda cilvēka attieksmi pret apkārtējiem. Kopā ir četri ļaužtikumi — esi mīļš, saderīgs, derīgs un taisnīgs. Pašsaprotami, ka, vispirms apzinādamies savu vērtību, varam novērtēt arī citus. Latviskās dzīvesziņas pamatā — Latvju dainās vārdi “mīļš, mīlēt, mīlēties” ir gana bieži sastopami. Piemēram, par sadzīvošanu:

Vai māsiņa, vai māsiņa, mūsu mīļu dzīvošanu!

Pušu griezu ābolīti, pušu rieksta kodoliņu,

Kur mēs abi šķīrāmies, zemīt’ mirka asarās.

Lūk, kopā dzīvošanas padoms — dalīties. Mūsu tautas garamantās vispirms mīlestība izpaužas vecāku un bērnu starpā. Nereti sastopam vārdus “mani mīļi audzināja”, turklāt māte vietumis pat pielīdzināta dievībai: “viena bija mīļa Māra, otra mana māmulīte.”

Niviens putnis tā nidūc kā dūc meža balodīts,

Niviens mani tā nemīl kā mīl mani tēvs, māmiņa.

Te atkal rādīta mīlestība ģimenē. Citviet jaunā pāra mīlestība salīdzināta ar vecāku sniegto:

Mīl’, tautieti, mani mīl’ kā sirsniņu azotē,

Es, uz tevi cerēdama, atstāj’ tēvu, māmulīti.

Meita sagaida, ka tautietis viņu mīlēs tikpat cieši, cik viņas vecāki, kurus atstājusi šī vīrieša dēļ. Un vēl piemērs:

Mīlē mani, tautu dēls, līdz pašami vecumam,

Kā es tevi tad mīlēju, kad es augu bāliņos.

Senāk nereti atrodamas liecības par sarunātām laulībām, kad vecāki noslēguši vienošanos jauno vietā, taču šeit tas nav tikai darījums — stāsts ir par savstarpējām jūtām mūža garumā.

Visvairāk garamantās, protams, apdziedāta mīlestība starp puisi un meiteni, sievieti un vīrieti, kur ierasti klātesošs ir paralēlisms un salīdzinājums ar dabu un to, kas tajā iemīļots:

Mīlē mani tas celiņš, smalkajām smiltiņām,

Mīlē mani tā meitiņa, smalko zīļu vainadziņu.

Man’ māmiņa vienu reizi tautiņām parādīja,

Jau tautām iemīlēja mans daiļais augumiņš.

Tas rāda piekrišanu, ka meita ir ļoti iecienīta. Savukārt nākamā apdzied attiecības un uzticību mūža garumā, ko vērts mācīties un izkopt ikvienam:

Brūte, mana mīļā brūte, vai tev ir pēc manim žēl?

Ja tev ir pēc manim žēl, nāc, apsēd’ uz manu gultu,

Nāc, apsēd’ uz manu gultu, noslauk’ žēlas asariņas.

Un kad es jau miris būšu, appušķo tu manu kapu.

Appušķo tu manu kapu ar baltām rozītēm.

Ik uz stūri vītoliņu, vidū baltu āboliņu.

Dziedās koši lakstīgala vītoliņa galiņā.

Skries bitītes ziedu jemt no baltaja āboliņa.

Tur sanāks svētu rītu jaunas meitas pušķoties,

Jaunas meitas pušķoties ar baltām rozītēm.

Stāsts ir par to, ka attiecībām jābūt, ne tikai dzīvam esot, bet arī par rūpēm tad, kad kāds aiziet — mūsu dzīvesziņā ir būtiski arī tas, kā rūpējamies par tuvinieku arī pēc šīs dzīves gaitām. Tālab latvieši joprojām, īpaši Veļu laikā, nepagurst sarūpēt saviem senčiem pienācīgu veļu mielastu. Turklāt jābūt arī otras puses cienīgam:

Mīlē mani tautu dēlis, bet no sirds nemīlēja,

Labāk vienai nodzīvot, ne tādam roku sniegt.

Jā, es tikko gribēju pieminēt arī tikumus, kas tiek aplūkoti tautasdziesmās, sevišķi izvēloties dzīvesbiedru.

Tieši tā! Svarīga ir spēja izsvērt, kas ir tevis cienīgs partneris. Lai kurā novadā skatāmies, latviešiem allaž bijusi gan augsta pašvērtības apziņa, gan prasības pret to, kas otrai pusītei būtu jāiemieso.

Mīlestība, ko meita var veltīt saviem vecākiem, zūd, viņai nonākot vīra dzimtā. Tāpat arī brālis vairs nevar māsai veltīt tik daudz mīlestības, kad pašam ir sieva:

Mīli, Dievis, man māsiņu, es, brālītis, vairs nemīlu,

Man pašam ciemiņos tautu meita mīlējama.

Cik dažādos veidos izpaužas Latvju Dainās apdziedātā mīlestība! Vēl viens piemērs — par iecerēto meiteni, kad meiteni ir iecerējuši arī kādi citi:

Otram pēlu to meitiņu, kas man tika prātiņam,

Tādēļ vien otram pēlu, kad pašam mīlējās.

Lūk, kā aiz pirmšķietamas nepatikas izrādīšanas var slēpties cits nolūks. Tālāk varam izsekot attiecību dinamikai — no “rozā brillēm” sākumā, līdz to “krišanai” kā no puiša, tā meitas skatījuma:

Mana jauna līgaviņa, kad tā jauna, tad tā mīļa,

Bet palika dzīvojot apeniņa rūgtumiņ’.

Pirmis bija tautas dēls medutiņa saldumiņu,

Pēc palika dzīvojot apinīša rūgtumiņu.

Protams, audzināšanā neiztrūkstoši arī vecākiem ir savas prasības, ko viņi vēlas savām atvasēm:

Man māmiņa piesacīja: “Meitiņ, puišu nemīļo!”

Kad māmiņas neredzēju, palēkdama mutes devu.

Tomēr sirds dara savu. Un visbeidzot – piemērs no puiša, kas iemīlējies:

Mīlēties mīlējās tai meitiņai mutes dot:

Tai meitiņai balta mute, rozes vaigu galiņos.

Katram vērts paraudzīties, kāda ir mīlestības valoda sava novada Latvju Dainās. Jāuzsver, ka vārsmas izturējušas daudzu paaudžu sietu un līdz mūsu dienām saglabājušās tikai tās, ko senči atzinuši par pietiekami nozīmīgām, lai pārmantotu.

Nedaudz atgriežoties pie tikuma — tas, kas uzreiz nāk prātā, ir, ka meitas nedrīkst iet pie “vīra dzērāja”. Kāds ir lielākais sieviešu netikums, kas atspoguļots dainās?

Grādīgo dzērienu lietošana ir netikums arī tālab, ka kavē citu labo — darba tikumu. Zinot, ka mūsu četri paštikumi ir: “Esi gudrs, darbīgs, daiļš un līksms”, grādīgie dzērieni nelāgi ietekmē šīs dotības. Šķiet, ka visbiežāk apdziedātais sieviešu netikums ir slinkums jeb darba tikuma trūkums. Ņem vērā, cik cilvēks ir kopts, kā uzposta vide (istaba, māja), kā sagaidīti viesi, vai tiek celts krēsls (dota sēdvieta) un kā tiek izrādīta cieņa. Zīmīgi, ka latviešiem nebija pieņemts sarokoties — sveiciens mūsu saziņā bijis Dievpalīga došana un paklanīšanās. Roka, īpaši – necimdota roka, sniegta tikai saviem tuviniekiem — bāliņiem, māsiņām, tēvam, māmiņai, bet ne tiem, kuri ir ārpus dzimtas — tautas ir sveši ļaudis. Ja senatnē kāds nepazīstamais pa ceļu būtu nācis un devis roku, otrs nezinātu, kā atbildēt:

Ganiņš gana ceļmalā, Dievpalīgu gaidīdams,

Garām jāja lepni ļaudis, ne vārdiņu nerunāja.

Es satiku, bāleliņ, ceļā tavu līgaviņ’,

Viņa man roku deva, bet es viņu nepazinu.

Protu, protu, redzu, redzu, nav dēlam māmuliņa:

Ne tā manim krēslu cēla, ne noņēma vilnainīti.

Mucā audzis tautu dēls, pa spundiņu ēdināts:

Nesaprata locītiese pret to meitu māmulīti.

Es nebiju tikai lepnis, kā tie citi tēva dēli,

Nosaņēmu cepurīti, līdz zemei klanījos.

Vai tas saistīts arī ar praktisko pusi? Teiksim, vecticībnieki ēda katrs no saviem traukiem, lai neizplatītu slimības.

Jā, tas ir savas patības, vides un spēka sargāšanas veids, lai to neatdotu citam un lai neuzņemtu svešu ietekmi. Līdzīgi arī slieksnis ir robežšķirtne starp mājas iekšu un āru, ko liegts mīdīt kājām, tālab sveicinoties izejam ārpusē vai ieaicinām iekšā. Pār slieksni roku nedodam, bet izdarām izvēli — atnācēju ielaist savā vidē, vai nē. Cimdu pāris izsenis zināms kā mīlestības izrādīšanas veids un apliecina “jā” vārdu, ka meita ir gatava attiecībām ar otru pusi. Kad meita darina pūru, domājot par savām vedībām, top daudz rokdarbu, ko izdalīt vīra dzimtai viņa mājās. Cimdu simbolika vispār latviešiem ir ļoti bagātīga, arī rakstu veidošana:

Es cimdiņu adīdama, zvaigžņu rakstu nemeklēj’,

Kādi ziedi pļaviņā, tādi manā cimdiņā.

Daba atspoguļojas arī cimdos. Kad sarokojamies, ir miesiska saskarsme, robeža tiek nojaukta un cilvēki no “svešajiem” kļūst par “savējiem”. Arī Jāņi un citi gadskārtas svinamie laiki atšķiras no ikdienas ar to, ka cikliski atceļ šīs robežas un pastiprina tuvību, kā arī pārrada un atjauno kārtību.

Dievturība tomēr ir reliģija, un visās pasaules reliģijās pamata sadaļa ir tieši mīlestība pret Dievu – vai un kā tā parādās latviskajā dzīvesziņā un kādi ir tās “noteikumi”?

Latvju Dainās atrodam vārdu savienojumus “mīļš Dieviņš”, “mīļa Māra”, “mīļa Laima”, citviet — “mīļa Laime”. Mīlināmā jeb deminutīva forma bieži attiecināta uz dievībām. Reti kur citās tradīcijās atradīsim šādu tuvību ar dievišķo. Citviet nereti cilvēka attieksme pret Dievu ir bijīga, atsvešināta, ievērojot distanci, ko mēdz raisīt bailēs balstīta cieņa, savukārt latviskajai dzīvesziņai raksturīga tāda bijība, kas atklājas mīļumā pret dievišķo. Mūsu cieņas un apbrīnas izrādīšanas veids izpaužas attieksmē pret dabu, vidi un izejvielām, jo Dievs iemājo it visā. Mīlestību pret Dievu redzam arī Dainu latvieša vēlmē līdzināties dievišķajām īpašībām. Izkopjot Dievam, Mārai un Laimai piemītošās īpašības, pilnveidojamies savā pašizaugsmes ceļā.

Dievturu vedību norisē atspoguļojas Debesu kāzu teiksma, kur līgavainis ir Dieva dēls un līgava — Saules meita. Visuma rits tiek izvests abu dzimtu dzīves godā zemes virsū. Dievturu solījums godos izskan, stāvot uz derību akmens, kā to allaž darījuši mūsu senči:

Tautiešami roku devu, uz akmeņa stāvēdama,

Labo devu, ne kreiso, tad būs laba dzīvošana.

Akmens izsenis zināms kā cietākā dabīgā viela šai zemē. Solījumu mij, stāvot uz akmens, lai tas būtu tikpat stingrs un nemainīgs kā akmens pamats. To arvien piekopj daudzviet pasaulē — gan Indijā un Skotijā, gan lietuvieši un prūšu pēcteči. Līgava un līgavainis, uz akmens stāvēdami, nodomu nostiprina Dieva priekšā:

Ar tautieti saderēju, vidū lauka stāvēdama,

Nevar vairs kungi šķirt, ne baltie brāleliņi.

Kas, māsiņi, rokas šķīra, kas piedeva padomiņu?

Dieviņš mūsu rokas šķīra, Laima deva padomiņu.

Tautiešami roku devu, uz akmeņa stāvēdam’.

Labo devu, ne kreiso, lai bij’ laba dzīvošan’.

Kad es gāju tautiņāsi, dziesmas tinu kamolā.

Ja būs laba dzīvošana, pa vienai risināš’,

Ja būs slikta dzīvošana, lai satrūda kamolā.

Dievturu līdzināšanā, atbilstoši latviskajām ieražām, gredzenu velk labajā rokā, jo “kreisās rokas devumiņš mūžam tiesas neturēja.” Latvju Dainās pārmantoti padomi par atbilstošu rīcību teju katram dzīves gadījumam.

Un visbeidzot — par vārdu “saderēt” — mūsdienās šo vārdu izmantojam citādākā nozīmē, kā tas bijis vedību kontekstā latviskajā kultūrā.

Vārds arī vedībās, pirmkārt, apzīmē vienošanos. Latviešu valodā “saderēt” un “būt saderīgam” nozīmē “būt savstarpēji atbilstošam, līdzināties”, “būt saskanīgiem”. Saderības tikums ir arī viens no ļaužtikumiem un Latvijas Dievturu sadraudzes saviešu uzņemšanā jaunpienācējiem neiztrūkstoša norise ir saderības solījums. Tāpēc arī akmeni, uz kura liekam kāju pie īpašas apņemšanās, saucam par Derību akmeni. Ar Dievpalīgu, lai top!