Kad saruna ievirzās satiksmes drošības gultnē, ātrāk vai vēlāk no azotes tiek izvilkts slepenais trumpis – KULTŪRA! Braukšanas kultūra, kas ir neatņemama sastāvdaļa gan pašai satiksmei, gan tās drošībai. Mēs atzīstam, ka sēsties pie stūres teju vai visur citur pasaulē ir daudz drošāk, kā to darīt pie mums. Kaut vai tāpēc, ka ne Vācijā, ne Šveicē, ne Dānijā vai Luksemburgā alternatīvi apdāvināts tēviņš nenāks lauzt tava spēkrata spoguli. Nenāks pat tad, ja tavas vainas dēļ būs noticis ceļu satiksmes negadījums. Pie mums šādi eksemplāri vēl ik pa brīdim uzrodas.

Liksim mierā nervozos, naidpilnos un citus psihiatra klientus. Ar tiem lai tiek galā policijas darbinieki un garīgās veselības speciālisti. Taču ikdienā dalība kopējā satiksmē vairāk atgādina fantastikas trilleri, kur uzvar tas vienīgais, kurš izdzīvo. Un te, smejies vai raudi, bet vainīgi esam mēs paši – Latvijas autobraucēji.

Cik daudz stresa un nebūtībā izgaisušu nervu šūnu ietu secen, ja katrs no mums ne tikai ievērotu visus satiksmes noteikumus, bet arī visus pārējos auto stūrētājus uztvertu kā kolēģus vai komandas biedrus. Un ne kā ļaunākos ienaidniekus, kuriem jāieriebj kaut asins pa degunu!

Sāksim ar gluži parastām un šķietami saprotamām lietām – rāvējslēdzēja princips, kur ir ne tikai labas gribas un pieklājības žests, bet arī ceļu satiksmes noteikumos ierakstīts jēdziens. Un kas gan te varētu aiziet greizi? Vietā, kur no diviem vai vairākiem virzieniem pienākušie ceļi saplūst vienā, mēs braucam paši un ļaujam to darīt arī citiem. Tādēļ jau to arī sauc par rāvējslēdzēja principu – viens no labās, viens no kreisās! Un satiksme, lai arī nedaudz lēnāka, taču neapstājas. Auto plūsma vienmērīgi virzās konkrētajā virzienā un visiem labi.

Tomēr nē – grīstē var salaist visu, ko vēlies! Arī šo elementāri primitīvo lietu. Daži, iespējams pārmērīgi pieklājīgie, apstājās kā zemē iemieti un laiž sev priekšā visus pēc kārtas. Lieki piebilst, ka garajai aizmugurē braucošajai kolonnai šāds risinājums ne īpaši patīk un automātiski sākas nervozēšana katrā no iesaistītajiem spēkratiem.

Nevajadzētu aizmirst par tiem, kas apakšlūpā iekodušies mēģina notēlot, ka neredz blakus braucošo un ir gatavs titānu cīņai par vietu zem saules, nepieļaujot to, ka kāds varētu iekārtoties priekšpusē. Un atkal jau spalvas pa gaisu un asinsspiediens Elbrusa augstumos.

Tiesa gan, bieži vien rāvējslēdzēja principa ignorēšanai par iemeslu ir tie, kas sevi uzskata par īpaši gudriem un apzināti apbrauc visus pa joslu, kura neparedz nogriešanos. Vispirms jau šie gudrinieki rada pret sevi un sev līdzīgajiem pilnībā izprotamu nepatiku, tādēļ liktenīgajā vietā sākas haotiska grūstīšanās, lai nekaunīgos pārmācītu. Arī aizmugurē braucošajiem šāds manevrs šķiet nevietā, jo gudrīši šādi nereti nobloķē satiksmi pat uz vairākām joslām. Viens no klasiskākajiem piemēriem meklējams Maskavas ielā virzienā uz centru, kur nokļūšanai uz Slāvu tiltu atvēlēta viena josla, bet pārējām teorētiski būtu jānovada plūsma taisni.

Tomēr sāpīgāka par visu Latvijā ir braukšanas kultūra vairāku joslu ceļos un ielās. Piemēram, visiem labi zināmais Salu tilts Rīgā, kur no trīs joslām brīvākā ir pirmā. Savukārt visi pārējie cenšas pierādīt savu taisnību uz atlikušajām divām kreisās puses joslām.

Arī šeit šķietami greizi saiet nevar nekas, ja ievērojam ceļu satiksmes noteikumu norādes un pārvietojamies pa labajā pusē esošo joslu, bet atlikušās izmantojam apsteigšanas manevram, lai pēc tam atkal atgrieztos pirmajā labās puses joslā.

Un pat, ja liekam pie malas noteikumus, kulturāls cilvēks taču nekad neapstāsies durvīs pa vidu, lai sasietu kurpju auklas! Šo fenomenu nespēj izskaidrot pat psihologi, jo neizprotamā rīcība ik pa brīdim noved pie smaga satiksmes negadījuma – ātrāk vai vēlāk kāda autobraucēja nervi neizturēs un sāksies histēriska mētāšanās pa joslām. Nemaz nerunājot par nervu galu baltkvēli un citām blaknēm.

Audzināšanas stundu noslēgsim ar gluži parastām lielveikalu auto stāvvietām. Pat aizmirsīsim par auto novietošanas meistarības paraugdemonstrējumiem, kad auto tiek novietots tā dēvētajā kabatiņā šķībi. Labi vēl šķībi, taču nereti to pamanāmies izdarīt teju vai pa diagonāli aizņemot divas vietas.

Šoreiz par autovadītāju uzvedību brīdī, kad braucamrīks maģiskā kārtā nolikts pie vietas un nu atliek nokļūt līdz veikala durvīm. Tajā sekundē, kad šofera abas kājas skar zemi, ieslēdzas neapmierinātais gājējs, kuram noteikti lēnā gaitā jāiet pa stāvvietas pašu vidu. Ar iepirkuma ratiem graciozi jānostājas aiz automobiļa, kurš signalizē par ieslēgtu atpakaļgaitu un grasās pamest stāvvietu. Ja vien rodas iespēja, tad uz izbraucamā ceļa jāsapulcē ap sevi draugi un paziņas, lai netraucēti patērzētu un naidīgi skatītos uz tiem, kam radusies nepieciešamība izbraukt no stāvvietas.

Katra no Latvijā darbojošām apdrošināšanas kompānijām zinās stāstīt, ka visvairāk satiksmes negadījumu notiek tieši lielveikalu stāvvietās. Tie nav smagi un parasti bez upuriem vai cietušajiem, taču to ir ļoti, ļoti daudz. Tātad arī autostāvvieta ir ideāla vieta, lai parādītu savu kultūras augstāko līknes galu. Gan autovadīšanas kultūras, gan gluži parastas cilvēcīgas kultūras. 

Diemžēl autoskolas pasniedzēji te ir bezspēcīgi. Kādas senas un populāras Latvijas autoskolas vadītājs reiz TV raidījumā ”Autodroms” atzina, ka no cilvēka, kurš ikdienā kāpj ar kājām uz tualetes poda, nav iespējams pāraudzināt dažu mēnešu garos autovadīšanas kursos. Un mēs varam būt droši, ka šis cilvēks koplietošanas ceļos un ielās uzvedīsies tieši tā pat, kā jau pieminētajā tualetē.

Trīs elementāras un viegli ielāgojamas lietas, kuras ievērojot jebkurš no mums varam padarīt kopējo satiksmi drošāku un vieglāku. Runā, ka labs piemērs esot tik pat lipīgs kā iesnas vai daža laba nelāga venēriskā slimība. Ar savu rīcību ikkatrs autobraucējs var inficēt ar tik deficīto kultūras vīrusu prāvu daļiņu apkārtējo. Atrasties starp draugiem ir daudz komfortablāk kā starp sāncenšiem, ienaidniekiem un izdzīvošanas spēles dalībniekiem!