Pasakaini skaista sniega diena. Klusums un miers. Neparasti spoža ziemas saule pār sniegotiem pakalniem, bērzi apkārušies ledus krellēm, egļu zari vizuļoti, krūmi nolīkuši zem baltām pārslu seģenēm. Miers un klusums. Laimība. Veci ļaudis saka: sajūta kā Dieva ausī. Vai varbūt tur? Augšā, kur mūsu vēl nav, bet visi reiz nonāksim?
Izdzīvot katru dienu, katru mirkli, izbaudīt līdz mielēm, jo nekad nevar zināt, kas sagaida rīt. It kā banāli vārdi, tik daudzreiz dzirdēti, apnikuši. Tomēr dzīve piespiež par tiem domāt. Kamēr baudīju saulaino sniega dienu, slēpojot Jaunpiebalgas Vanagkalnā, kur pasaules apceļotājs Raimonds Dombrovskis katram interesentam vienkārši tāpat, par smukām acīm, ļauj (un arī aicina) izmatot sportiskām aktivitātēm viņa brīvprātīgi izveidotās un uzturētās slēpošanas trases dažādos virzienos un garumos pēc katra patikas un aizrautības, Valmierā nomira mana tuvākā studiju laiku draudzene. No diagnozes līdz dzīvības beigām – mēnesis. Pēc jaungada vēl jestri izrunājāmies. Kaut kas ar veselību neesot īsti lāgā, bet ,,gaņau būs labi”, kā abas iesmējām. ,,Ja mūsu gados nekas nesāp, tad jāapdomā, vai esi vēl dzīvs,” secinājām. Un atvadījāmies. Kā izrādās, uz mūžu. Tā nu šai Dieva pasaulē iekārtots. Nevienam nav lemts zināt, ko, kad un kāpēc izbaudi pēdējo reizi.
Jau kuro nedēļu pēc kārtas gatavojos rakstīt iekavēto un lasītājiem apsolīto priecīgo vēstuli. Atkal nesanāk. Var klusēt par personīgām sāpēm, jo skaidrs, ka tās svarīgas vien pašai. Tā arī gribēju darīt, bet tad parādījās ziņas par šausminošo zemestrīci Turcijā un Sīrijā, kur kā kāršu namiņi bruka daudzstāvu mājas, zem drupām aprokot tūkstošiem dzīvību. Pirmā doma, ka Laima Kota, mūsu rakstniece – tirzmaliete, taču arī ir tur! Par laimi, fiziskā ziņā ar viņu viss labi, taču kā kaut ko tādu garīgi pārdzīvot? Šaušalīgie skati no notikuma vietas gribot negribot izsauc asaras. Kur nu vēl, ja esi turpat un iesaistīts. Bojā gājuši Laimas draugi, paziņas. Tie, kurus nezin kāpēc Viņš Kas Tur Augšā, izvēlējies paņemt pie sevis. Caur mokām un ciešanām. Kāpēc?! Jautājam, bet atbildes nebūs. Pārmest netaisnību? Nav kam. Atliek raudāt, raudāt un raudāt, skaidri apzinoties, ka arī ar to nevienam nebūs līdzēts.
Tā iegājies, ka brīžos, kad ap sirdi pavisam smagi, atveru sunīšu vai kaķīšu video. Diezgan muļķīgi, protams, bet man šīs filmiņas ar mazo brāļu blēņām un jokiem palīdz pret grūtsirdību. Starp citu, itin bieži ļaudis soctīklos tā arī raksta – man ir slikti, lūdzu, palīdziet uzlabot omu, ielieciet sava dzīvnieka foto. Un daudzi atsaucas. Mīlestība pret mazajiem brāļiem, kuri nepazīst cilvēku ļaunās kaislības, vieno un dziedina. Ļauj novadīt sliktās domas citos virzienos.
Mūsu mīļais suns Dinga, kuram piemīt nelāgs paradums skriet līdzi mašīnām, šorīt dabūja kārtīgu rājienu. Pareizāk sakot, nevis suns, bet vīrs, kurš bija izvedis suni pastaigā. Kluss lauku ceļš, bet, redz, kāds iedomājas pa to pārvietoties braukšus – vai nav bezkaunība? Tā droši vien domā suns, vells tāds. Desmit gadus cīnāmies ar šo savu no patversmes nākušo draugu un mēģinām ietramdīt disciplīnu, bet nekā. Vīrs nepaspēja laikus noreaģēt un paņemt suni pie siksnas. Tad nu dabūja dzirdēt visu, ko vajadzēja, lai citreiz līdzīgā situācijā skrietu teciņiem. Dzīves sīkumi. Vai ne? Bet cik labi, ka mums tādi ir!
Feisīti uzjautrināja kašķis par kūtsmēsliem. Viens saka, ka baigi dārgi kļuvuši, cits apgalvo, ka 200 eiro ir normāla cena par kravu, vēl kāds iesaka pašam lasīt zirgābolus, kas nākot par brīvu. Cilvēki izdzīvo savu parasto dzīvi, un pareizi dara. Tā vai šā, gan jau pie s..diem tiks, pavasarī sakops dārziņus, izaudzēs pārtiku, saliks burkās un ziemā apēdīs. Nākampavasar, skat, tās pašas kravas cena būs atkal dubultojusies. Nu un? Toties zemestrīču Latvijā, paldies Dievam, nav. Tikai to vajag atcerēties! Pieminēt, kad kaut kas šķiet par dārgu, un tāpēc gribas lamāties. Kā tai anekdotē par pesimistu un optimistu. Pesimists čīkst, sak, ai un vai, viss tik slikti, viss tik slikti, bet optimists šim pretī: ,,Nekas. Būs vēl sliktāk!”
Pārfrāzējot kāda gudra cilvēka reiz izteikto domu – ja nevari neko lietas labā darīt vai to ietekmēt, nav jēgas uztraukties. Bet normāls cilvēks tomēr nevar tā vienkārši aizvērt savas sirds durtiņas un nelikties zinis par apkārt notiekošo. Kosmetoloģe – ukrainiete, strādājot ar klientu Rīgas salonā, saņem zvanu ar ziņu, ka viņas vīrs kritis karā. Bunkura žurka, ģīmim no labsajūtas spīdot, stāsta, cik viņš līdzjūtīgs, gudrs un atbildīgs atšķirībā no mākslīgā intelekta, kam trūkstot sirdsapziņas. Šausmīgajam karam galu neredz, cilvēki tiek aicināti neatslābt un nesamierināties, jo briesmas ir tepat līdzās. Bailīgi. Par sevi, par savējiem, par mums visiem kopā. Briesmas un nelaimes, ja padomā, taču uzglūn no katra stūra katru mīļu brīdi! Paspersi soli nepareizā virzienā, nepaskatīsies zem kājām, ka apakšā ledus, un… Diemžēl skaidrs, ka, palaižot ēterā savas bailes, vairojas kopīgo baiļu melnais mākonis. Kas atliek? Saņemties un lieki nebaidīties. Pieņemt, kas noticis, un stūrēt uz priekšu savu laivu, cik tālu dzīves upe to nesīs. Paļauties un baudīt, kamēr vēl dots laiks un iespējas. ,,Šodiena ir vislabākā diena”? Kāda nu ir, tāda ir. Vismaz IR. Un tas tik tiešām nav maz.
