Mēs dzīvojam laikmetā, kad tualetes poda skalojamo ūdens strūklu regulē speciāla aplikācija mobilajā telefonā. Protams, mums nekas nenotiktu, ja pēc gluži dabiskām manipulācijām pasniegtos un gluži vienkārši nospiestu kloķi. Nenotiktu! Taču mēs sevi negribam mānīt – mēs esam moderni! Mēs esam laikmetam atbilstoši.

Braši iesoļojot kādā no auto tirdzniecības plačiem, mūsu modernā cilvēka tēls saraujas neizauguša čiekura izmēros un mēs pārtopam pirmatnējos cilvēkos, kas naivi tic mamuta ilkņa maģiskajam spēkam. Tikai mamuti mūsdienās citi – uz četriem riteņiem un ar svaigi aizpildītu servisa grāmatiņu.

Neoficiāla, taču droša informācija vēsta, ka Latvijā ievests lietots automobilis bez saimnieka paliek ne ilgāk kā divus mēnešus. Reizēm tas notiek nedaudz ātrāk, citreiz lēnāk, tomēr kopumā visi ievestie braucamrīki aiziet tautās. Tātad arī tie sešdesmit procenti, kuri pirms tam bija cietuši satiksmes negadījumā. Ja reiz pārdevējs teica, ka labs – tātad labs!

Auto nozares datu pētniecības uzņēmuma “carVertical” veiktajā pētījumā, kur aplūkotas 14 Eiropas valstis, atklāts, ka, paaugstinoties automašīnas vecumam, pieaug arī iespējamība, ka tai ir “attīts” nobraukums. Latvijā 22,2 procenti transportlīdzekļu ir sagrozīti nobraukuma dati, savukārt 59,2 procenti ir tikuši bojāti. Starp automašīnas vecumu un krāpniecības iespējamību veidojas zināma korelācija, kuras dēļ ieteicams padomāt divreiz, meklējot jaunu lietotu spēkratu.

Vislielākais risks iegūt sagrozītus nobraukuma datus ir automašīnām, kas ir vecākas par 20 gadiem. 35 procentu transportlīdzekļu, kas ražoti 1999. gadā, ir veiktas manipulācijas ar odometru. 2009. gadā ražotiem auto tas ir veikts 30,1 procentos gadījumu, savukārt 1998. gada modeļiem – 28,8 % gadījumu.

Lai arī vecāki auto aizņem mazu daļu no satiksmē izmantotajiem spēkratiem, pērkot lietotu transportlīdzekli ir jāuzmanās. No otras puses – auto pircējs nereti pats neatlaidīgi meklē tieši šādu pensijas vecuma automobili. Iemesls gana smieklīgs, taču populārs – auto jābūt no “lepnā gala”, bet naudas pietiek tikai 1998. gada limuzīnam.

1999. gadā ražotām automašīnām vidēji nobraukums ir samazināts par 55 700 kilometriem, 2009. gada auto – par 72 437 kilometriem, savukārt, 1998. gada modeļiem – par 81 099 kilometriem. Kopumā ņemot, jaunāku auto modeļu pircējiem ir mazāks risks iekļūt nobraukuma viltotāju “nagos”.

“Tāds kā lūzuma punkts automobiļiem Latvijā ir 2016. gads, kad transportlīdzekļu īpatsvars ar koriģētu nobraukumu iezīmējas ar 22,2 procentu atzīmi, savukārt 2017. gada modeļiem risks iegūt spēkratu ar sagrozītu odometru ir zemāks – tikai 13,9 procenti.  Taču šiem pašiem auto jau pēc pāris gadiem varētu tikt mainīti nobraukuma dati, lai saglabātu to vērtību,” paskaidro Mats Buzelis (Matas Buzelis), uzņēmuma “carVertical” auto nozares eksperts.

Taču jūtami samazināts nobraukums ir tikai daļa no Mēness tumšās puses. Otra, ne mazāk skumja lieta ir automobiļi, kas iepriekšējo dzīvi beidza sadursmē. Visticamāk pietiekami smagā sadursmē, jo tieši kārtīgi saņurcītam auto iespējams iegūt viszemāko cenu. Un varam nelolot cerības, ka cietušie automobiļi atjaunoti pēc jaunākajām tehnoloģijām ar kvalitatīviem materiāliem uz modernām iekārtām

Vecākiem transportlīdzekļiem kopumā ir mazāk reģistrētu negadījumu. Taču nav īsti pamata apgalvot, ka kādreiz autovadītāji ir braukuši prātīgāk. Savulaik negadījumu vēsture tika fiksēta uz “papīra”, nevis tiešsaistē.

 Latvijā visvairāk ir bojāti auto, kas ražoti no 2003. līdz 2014. gadam. Lai arī pie bojājumiem ir pieskaitāmas nelielas švīkas, daudzi spēkrati ir cietuši smagos negadījumos, kas nopietni samazina to drošību un pārvietošanās kvalitāti.

Visnopietnākā situācija ir ar auto, kas ražoti 2012. gadā – 64,2 procenti no šiem spēkratiem, kurus pārbaudījis uzņēmums “carVertical”, ir ieraksti par bojājumiem. Turpat uz papēžiem min arī 2013. (64 %) un 2010. gada modeļi (63,7 %).

Kopumā statistika atklāj, ka vairāk nekā puse Latvijas automašīnu kādā brīdī ir bojātas, tādējādi norādot uz slēptu defektu iespējamību.

Pēc “carVertical” pārstāvja M. Buzeļa teiktā, ir pilnīgi normāli, ka transportlīdzekļi tiek bojāti vismaz vienu reizi piecos gados – it īpaši, ja auto tiek izmantoti pilsētvidē.

Protams, te būtu īstā reize kaunināt negodīgos auto tirgotājus, neprasmīgos auto meistarus un visus citus uz pasaules. Taču reti kādam ienāk galvā paskatīties spogulī un nopietni izrunāties ar to, kurš plašajā lietotu auto tirgus placī izvēlējies vienu no nelaimīgajiem 60 procentiem, kuri izdzīvojuši negadījumā. 

Daudzi autovadītāji atrod fantastiskus izskaidrojumus savai izvēlei, taču godīgi liekot roku uz sirds varam atzīties – mēs esam maksātnespējīgi skaļu zīmolu vergi. Mēs apzināti izvēlamies pat par desmit gadiem vecāku auto tikai tāpēc, ka par to pašu naudu varam tikt pie aprūsējušas, bet kādreiz lepnas emblēmas.

53,1 procents no “carVertical” pārbaudītajām Latvijas automašīnām ietilpst 5 līdz 12 gadu vecuma grupā. Attiecīgi autovadītāji vēlas iegādāties jaunākus auto. Balstoties pētījuma datos, vislielākais pieprasījums ir pēc 2011. gadā ražotiem modeļiem, kas no kopējā pārbaudīto spēkratu skaita sastāda 8,5 procentus. Līdzīgu daļu ieņem arī 2012. (7,3 %) un 2013. gada modeļi (7 %).

Automašīnas, kas ir ražotas no 1997. līdz 2006. gadam, ieņem tikai 15,7 procentus no visiem pārbaudītajiem transportlīdzekļiem. Autovadītājus mazāk saista vecākas automašīnas.

Pēdējo gadu laikā ir samazinājies Latvijā pārbaudīto automašīnu vidējais vecums. 2021. gadā tas sasniedza 11,6 gadus, savukārt 2023. gadā – 11,1 gadu. Līdzīga tendence novērojama arī citās valstīs, kur vidējais pārbaudīto transportlīdzekļu vecums svārstās no 9 līdz 11 gadiem.

Tik tālu par pārbaudītajiem automobiļiem. No otras puses mēs labi saprotam, ka vidējais Latvijas autoparka vecums ir ap 15 gadiem, tāpēc darījumi ar stipri pieredzējušiem spēkratiem notiek uz velna paraušanu. Vien 2003. gada zviedru “bobika” tīkotāji reti kurš atļaujas iztērēt padsmit eiro par izredzētā sapņu auto vēsturi. Turklāt pat bez zīlnieces apmeklējuma varam nojaust, ko šāda automobiļa divdesmit gadu garajā dzīves ceļā uzkrātā vēsture mums pavēstīs.

Starp citu, ielūkojoties sludinājumu slejās varam konstatēt, ka jau minētā divdesmit gadus vecā zviedru “bobika” vidējā cena ir ap 5000 eiro, kamēr tur pat blakus stabiņā varam piemeklēt par šo naudu tieši par desmit gadiem jaunāku auto. Jaunāku, modernāku un noteikti drošāku, taču ne tik sasodīti “modernu”!