Ieeju Vecpiebalgas veikalā, un Santiņa no kases uzsauc: ,,Ar atgriešanos, Inguna!” Kāds piezvana un apjautājas par sajūtām. Kāds vaicā pēc spilgtākajiem iespaidiem. Daudzi satiekot vienkārši uzsmaida. Un tad tu saproti, ka viss atkal ir savās vietās. Esi mājās. Atgriezusies no sava pirmā un visdrīzāk, ka arī pēdējā pārokeāna ceļojuma. Kādu strēķi esi gulējusi kā sista, jo pēc 24 stundu negulēšanas miegs vārda tiešā nozīmē gāž no kājām. Kad jau sāk likties, ka režīms normalizējies, pēkšņi Latvijas nakts vidū sāc skaitīt aitiņas, jo aizmigt nav iespējams, un vaļējām acīm sagaidi nakts melnāko mellumu. Lai arī logs līdz galam vaļā, ārā neparasts klusums, jo nečabinās visi tie daudzie čirkstinātāji un svilpotāji, kas traucēja naktsmieru Garezera krastā. Un kādas zvaigznes ir Latvijas vasaras debesīs, mīlīši, kādas zvaigznes! Kā spoži dimanti izkaisītas virs tumsas paklāja, kas augustā tik samtaini mīksts. Jā, Piebalgā debesu jumols ir zemāks, noteikti zemāks, un daudz košāks nekā Čikāgas tuvumā! Kādā no vakara nodarbībām nometnes 3x3 dalībnieki etnoastrologa Kalvja Cera vadībā pēc aizraujošas lekcijas noklausīšanās un daiļas izdziedāšanās lūkoja sameklēt dažas īpašas zvaigznes un pat gaidīja zvaigžņu lietu, jo tāds tika solīts, bet man tās viņpuses debesis, paceļot skatienu, likās tik augstas, tik blāvas… 

Tuvums Amerikas izpratnē ir apmēram trīs stundu brauciena attālumā. Tik, cik no Čikāgas līdz Garezeram. Dažas kundzes ceļu uz latviešu nometni no savām mājvietām bija mērojušas vairākas dienas, dažas ,,tikai” deviņas stundas, kas neskaitījās īpaši daudz. Garezers (skatos Wikipēdijā) ,,ir Detroitas latviešu kopienas īpašums Mičiganas štatā, ASV. Atrodas 40 km uz dienvidrietumiem no Kalamazū, Longleika (angļu: Long Lake — 'Garezers') austrumu krastā. Dibināts kristīgai un latviskai audzināšanai, kultūras un labdarības pasākumiem. Centra devīze ir "Dievam un Latvijai". Īpašums sācis veidoties 1965. gadā, tā platība ir 68 ha, apdzīvots galvenokārt vasarās, kad tur tiek organizētas nometnes un darbojas latviešu jauniešu vasaras vidusskola. Lai arī apkārtne stipri cietusi no pirms pāris gadiem piedzīvota tornado, Garezers joprojām ir ļoti populāra vieta ASV latviešiem, kur pavadīt brīvdienas, svinēt svētkus. Centra mājaslapā teikts, ka sezonas laikā to apmeklē pāris tūkstoši interesentu. 3x3 nometnē, kur biju uzaicināta vadīt literārās ievirzes, šovasar piedalījās 115 dalībnieki no Amerikas, Kanādas, Francijas un Latvijas – ka jauni, tā vecāki, pa vienam un veselām ģimenēm. 3x3 nometnes Garezerā notiek kopš 1981. gada. Kāds apgalvoja, ka esot piedalījies visās. Fantastiska uzņēmība un vēlēšanās saglabāt latviskumu, stiprināt tautiešu kopības sajūtu un uzturēt paliekošas draudzības. 

Beidzot guļu, bet prātā kā mazliet saraustītā filmā slīd visa piedzīvotā kadri. Satraukums, kas sākās jau Rīgas lidostā, kad tika paziņots par reisa kavēšanos uz Amsterdamu, kur paredzēta pārsēšanās lidojumam uz Čikāgu. Nokavēta lidmašīna, skaidrošanās, nakts viesnīcā, visbeidzot astoņu stundu lidojums un laimīga atkalsatikšanās ar savu čemodānu milzīgajā Čikāgas lidostā. Jaukā, izpalīdzīgā,  smejošā latviete Aiga, kuras ģimenē (vīrs Jānis, dēli Edgars un Gvido) radām viesmīlīgu uzņemšanu. Aiga uz Ameriku pārcēlusies pirms divdesmit trim gadiem, strādā viesnīcā, kur rūpējas par brokastu servēšanu, Jānis, kā pats smējās, esot ,,puspriekšnieks” celtniecības firmā. Skaista māja, paliels dārzs, mājīga terase, kurā ieturējām maltītes. Pusaudzis Edgars šogad absolvēja Garezera vasaras vidusskolu, kuras vietā uzreiz pēc izlaiduma ,,iegāja” 3x3, tāpēc tētis Jānis, braucot pēc dēla, pa ceļam aizveda uz Garezeru arī mūs. Sekoja pārsteigums par nokļūšanu ,,gandrīz džungļos”, iekārtošanās gana spartiskā istabiņā, kas atgādināja 70-o gadu pionieru nometni manā bērnībā, draudzīgais nometnes gars, kolorītā publika, kopīgās sanākšanas, lielā dziedāšana un visi neskaitāmie pasākumi, kurus vajadzēja apmeklēt, bet kautiņš ar miegu reizēm uzvarēja.

Man īpaši, protams, bija tie divdesmit pieci tautieši, kuri apmeklēja literatūras ievirzi. Kā pirmdienā plkst. 10.30 (līdz 11.45) sākām kopdarboties, tā sestdienā tikpat kuplā skaitā aizvadījām pēdējo nodarbību. Brīvajā laikā iepazināmies tuvāk. Kādi personāži, kādi likteņstāsti – materiāls vairākiem romāniem! Trauslā Irēnas kundze, kura savos cienījamajos gados izskatījās kā pasaku feja - ar sirmu matu ,,copīti”, skaistām, lielām acīm un krāšņā apģērbā – stāstīja, ka neesot izlaidusi nevienu Garezera vasaru jau 40 gadus. Ilzes kundze, no kuras iesākumā pat baidījos – tāds kā drūms un nosodošs vaigs, tā kā savādi apģērbusies - beigās izrādījās kaismīgākā manis atbalstītāja. Vienmēr lūkoja apsēsties līdzās, rādīja fotogrāfijas, stāstīja par ģimeni, bērniem un mazbērniem. ,,Man ļoti patīk, kā tu pucējies,” viņa teica, ,,Latvijā visas sievietes ir skaistas.” Karīna no Francijas, kas uz 3x3 nometni atbraukusi kopā ar mammu un pusaudzi dēlu Maksi. No rītiem piedalījāmies vingrošanas nodarbībās, un es pie sevis nospriedu, ka viņai ir gadi 40 – tik jauna, sprigana un smuka. Pēcāk pie brokastu galda Karīna mazliet vairāk pastāstīja par sevi un atklāja, ka Maksis viņai piedzimis četrdesmit piecos gados, tātad esam gandrīz viengadnieces. Nu, mīlīt, tas gan bija pārsteigums! ,,Jā, esmu veca mamma, tāpēc jāturas formā, lai varu izskriet dēlam līdzi. Kad būsim mājās, abi kopā iesim uz rokkoncertu, un es lēkāšu līdz rītam,” viņa smējās. 

Visus jauniegūtos paziņas, protams, nevarēšu pieminēt. Vivianu, ar kuru kopā peldējāmies Garezerā, nometnes vadītājas Daigu, Māru un Maiju, bez kuru gādības nemaz nebūtu nokļuvusi ASV, nopietno fotogrāfu Semu, kurš bija klāt visur, nometnes avīzes veidotāju Mairu, Latvijas tautiešus Austri Grasi un Ievu Freinbergu un stalto jaunekli Ansi, kura tuvinieki izkaisīti starp Latviju, Ameriku un Austrāliju, un kura plašās zināšanas par Amerikas vēsturi lika brīnīties, bet, kad atklājās, ka savos 25 gados viņš jau ir lidmašīnas pilots, jautājumi izpalika. Vairākas mammas, kuras ieradušās uz 3x3 nometni kopā ar bērniem, kamēr vīri amerikāņi palikuši mājās, lai netraucētu otrai pusītei nodoties latviskajām aktivitātēm.  Cik novēroju, šie bērni valodu saprot, bet nerunā, tāpēc ierodas nometnē, lai satiktu tādus pašus vienaudžus un mācītos… Skaisti, bet reizē arī skumji. Jo viss iet mazumā. To nevar nemanīt. Tas ir tā, kā mēģināt glābt ar trupi slimojošu koka māju. Jauna tā nekad vairs nebūs, bet vēl kādu laiku turēsies. Un Amerikas latvieši cenšas šo laiku paildzināt kā mācēdami. 

No skumjā pie jocīgā! Ēšana. Nometnē baroja tiešām ļoti labi. Katrā ēdienreizē, ja gribēji, varēji pieēsties kā ruksis, tikai tas ēdiens… interesants. Nieks par astoņu stundu laika starpību, kas lika nepārtraukti miegoties. Šķiet, ka tieši mani konservatīvi latviskie garšu ieradumi visstiprāk atšķīrās un traucēja pa īstam iejusties amerikāniskajā atmosfērā. Jāatzīst, ka, veidojot piedāvājumu, bija padomāts par visiem, tāpēc nedrīkstu kritizēt ne dīvainā paskata olu kulteni, ne gaļas (vai sojas?) plācenīšus, kas ēdami kopā ar bulkām, ne īpatnējās garšas mērces. Kad apguvu visu sortimentu, atradu gan izcili gardu biezpienu, gan labas marinētās bietes, rīvēto sieru un jogurtu. Tomāti, gurķi un citi dārzeņi (arī neredzēti) katrā ēdienreizē, bet visgaršīgākās bija lielogu mellenes, kuras tiekot audzētas turpat apkārtnē un kļuva par manu mīļāko ēdienu. Dāmas stāstīja, ka Garezera iesākumos pavārītes esot piedāvājušas gandrīz tikai latviskās virtuves brīnumus (vienā no ievirzēm dalībnieki mācījās to gatavošanu arī šoreiz), bet amerikāņu bērni un pusaudži īsti nav sapratuši, kas tas  par kreizī ēdienu, un ar laiku gatavotāji bijuši spiesti pāriet uz ,,normālu” ēdmaņu, tas ir, hamburgeriem, čīzburgeriem, eļļā peldinātiem kartupeļu riņķīšiem un tamlīdzīgām fīčām (atvainojos, ja nosaucu nepareizi), lai bērni nepaliktu badā, mielojoties ar latvisko siļkīti un kartupelīti. 

Ja jūs zinātu, mīļie, cik labs ir mūsu ēdiens! Pirmajā vietā, protams, īstā rupjmaize, kuru aizvedām ciema kukulim un ko Čikāgas Jānis grieza pa mazai, plānai šķēlītei, lai pietiktu ilgākam laikam. Tāpat kā piebaldzēna Zārdiņu Kristapa žāvēto speķīti. Jo Latvijas garša nav pārspējama! Vakarā, kad Garezera publikai stāstīju par Vecpiebalgu, savus klausītājus cienāju ar otru līdzpaņemto rudzu maizes kukulīti. Maizīte plika, bez aizdara, jo medu nevarēju aizvest svara dēļ. Ko domājat? Ne plika garoziņa nepalika pāri! 

Piebalga tālajā Amerikā tika makteni saslavēta. Katrs trešais, kurš to dzirdēja, teicās nākamajā Latvijas apmeklējuma reizē noteikti mūsu novadu apmeklēt. Lielai daļai no viņiem Latvija ir svētvieta. Apmeklējums – nekas neparasts. Kundzītes un kungi, kuriem ap 90, pilnīgi mierīgi un bez stresa plāno nākotnes ceļojumus uz etnisko dzimteni. Ne tā kā es, kas izdzēru sauju nerveņu pirms kāpšanas Čikāgas lidmašīnā.

Tur, Amerikā, viss ir milzīgi liels. Debesskrāpji, platās vienvirziena šosejas, pat koki ceļmalās. Pie mums – mazs un viegli pārskatāms. Kauns klausīties un skatīties, kādas kaislības kārtējo reizi saceltas ap jaunās valdības formēšanos, kādi riņķa danči ap Rīgas mēra krēslu. Kamēr biju prom, ziņas neklausījos. Atgriežoties sapratu, ka viss iet vaļā, kā saka, uz pilnu klapi. Mīļie tautieši, kas gan ar mums notiek! Mūsu taču ir tik maz, akmandieniņ, ar vienu Čikāgu nesalīdzināt! Bet ņemamies par visu miljonu. Nopietnām sejām, it kā milzīgus darbus darot un šausmīgi svarīgas lietas kārtojot. Kas ir patiesi svarīgs? Mūsu bērnu nākotne. Mūsu valsts uzplaukums. Garezerā, pilnām balsīm dziedot, daudzinājām Jura Alunāna 19. gadsimta otrajā pusē rakstītos vārdus:

Ja ikviens tik zemē sētu

Vienu graudu veselu,

Kas tad izskaitīt gan spētu

Zelta kviešu krājumu?

Vienu graudu! Katrs. Nevis izkaisītu pa vējam, tukši pļāpājot un cits citu apkarojot, bet iesētu savas mazās Latvijas zemē, lai aug un zaļo nākotnei.