Kara bēgļu kustība virzienā no un uz Ukrainu turpinās. Frontes līnijai tuvumā dzīvojošie atstāj savas mājas, savukārt citi atgriežas Ukrainā ar cerību satikt tuviniekus, mājdzīvniekus un varbūt atrast darbu. Nav tādas ģimenes, kas nebūtu zaudējusi kaimiņus, draugus vai kolēģus, stāsta Kristīne Kostinova, kas no Ukrainas uz Latviju atbēgusi jau otro reizi. Šoreiz ar visu ģimeni.  

Irina Hubarčuka, Ukrainas kara bēgļu koordinatore Ventspilī stāsta, ka Ukrainas pilsoņi joprojām turpina braukt uz Ventspili un izmanto sociālos dzīvokļus. Tuvojas ziema un cilvēki cenšas pārziemot drošākās vietās.Kristīne ir jaunā māmiņa, kas Ventspilī kā kara bēgle iebrauca martā, mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kopā ar māsu un savu septiņus mēnešus veco meitiņu, Kristīne Latvijā nodzīvoja desmit mēnešus. Kristīne ir no Odesas apgabala. Kā vislielāko dāvanu Ziemassvētkos viņa sev uzdāvinaja atgriešanos mājās. Mazo Kiru tētis pēdējo reizi bija redzējis septiņu mēnešu vecumā. Un atkal ieraudzīja jau pusotra gada vecu, runājošu un staigājošu. Tomēr ilūzijas par to, ka raķetes neskars Odesas apgabalu bija veltas. Krievija neievēroja vienošanos par graudu koridoru un ostas neaizskaramību. Pēc kārtējā uzlidojuma Kristīne katru reizi savu vīru uz darbu pavadīja ka pēdējoreiz.

 Kristīne dzīvoja ēkas devītajā stāvā un šai ēkai, tāpat kā daudzām citām kara skartajā zemē nav savas bumbu patvertnes. Ar bērnu rokās slēpties pirmā stāva kāpņu telpā bija kļuvis par ikdienu. 

“Katru nakti bija apšaude un man katru nakti pie durvīm stāvēja autokrēsliņš, soma ar naudu, ar mašinas atslēgām, ar pirmās nepieciesamības mantām, ar dokumentiem. Bērnu apģerbu tā, lai varam ātri bēgt ar viņu ietītu segā. Vienmēr skrējām kājām, jo mums bija bail iesprūst liftā.” 

Deviņu mēnešu laikā, kurus Kristīne pavadīja Dzimtenē, raķešu bija kļuvis neskaitāmas reizes vairāk, izturēt palīdzeja maza Kira, kas guļot arī pie tik stipriem trokšņiem, kuros no trieciena atsprāgst skapja durvis. Šobrīd Kristīne Latvijā ir atgriezusies kopā ar vīra ģimeni un dzīvesbiedrs pāris nedēļās jau atradis darbu vietējā mašīnbūves uzņēmumā. Kopmītnēs esot šauri, toties droši visiem, skaidro uz Latviju ottreiz atbraukusī ukrainiete.