Zigis ir ilgstošas sociālās aprūpes nodaļas iemītnieks Skrundā. Te viņš pamazām sāka izpausties radoši – vispirms ēku maketi, bet nu gleznas. Pavisam citādāk uz gleznām viņu rosināja paskatīties māksliniece Sindija, kura uz nodaļu sāka nākt, lai ar te dzīvojošajiem cilvēkiem parunātos vai izietu pastaigās. Nu abi gatavojas izstādei “Cilvēka stāsts”, kas tiks atklāta jūnija beigās Skrundas kultūras namā. 

Šoreiz no kartītes uz lielās papīra lapas Zigurds Kristvalds pārceļ kalnā esošu muižu. Kad būs pabeigts, apakšā viņš parakstīsies – Zigis. Tā arī viņu te visi dēvē. Skrundas aprūpes centrā Zigis dzīvo vairāk nekā piecus gadus. Tā iznāca – viņš nosaka. Par viņa kājām ir kļuvis riteņkrēsls, bet par dzīvi interese nav zudusi. Te viņš sācis izpausties mākslinieciski – līmēt māju maketus, veidot svētku rotājumus un arī gleznot. Gleznās pārtop gan bērnības atmiņas, gan dažādas fotogrāfijas. Visi darbi ir dzīvespriecīgi un gaiši. Laikam, kad ilgus gadus strādāju tai gaļas kombinātā, iekšējā apgaismojumā dienas gaismu nedabūju daudz redzēt. Tas laikam iespaidojis arī no tiem laikiem. Gribas daudz gaismas,” saka Kuldīgas slimnīcas Ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas “Skrunda” iemītnieks Zigurds Kristvalds.

Satikšanās ar Sindiju mani ievirzīja kārtīgāk gleznošanas darbos, saka Zigis. Sindija Kļaviņa ir māksliniece. Savulaik viņa astoņus gadus dzīvojusi Spānijā un brīvprātīgi sadarbojusies ar bezpajumtniekiem. Arī tagad, dzīvojot Skrundas pusē, viņa sajutusi aicinājumu palīdzēt un pieteikusies nākt uz aprūpes namu. Ziemā divas, bet vasarā reizi nedēļā uz divām stundām viņa ir te un sarunājas vai palasa priekšā šejienes iemītniekiem, jo lielākā daļa ir uz gultas. Īpaša saikne izveidojusies ar Zigi, ne reizi vien viņi dodas arī pastaigā. “Es domāju, ka tas arī ir mūsu uzdevums uz šīs zemes – palīdzēt viens otram. Un tur patiesībā nav pat runa par smagu darbu vai lieliem ieguldījumiem, tur ir runa par laiku. Vienkārši atnāc, pasēdi cilvēkam blakus un parunājies,” saka māksliniece.

Zigurds pauž: “Gaidu katru reizi, kad viņi atnāks pie manis ciemos. Es kaut kā jūtos pavisam citādāk, ka varu, ko cilvēki var – runāt par dažādām lietām. Citādi tā garlaicīgi, man patīk sabiedrība.”

Un sarunu tēmas maina viena otru – par stārķiem, hokeju, cāļiem, Donavu, kanāliem, ūdens taksometriem un, protams, mākslu. Māksliniece uzsver: “Kā Zigis glezno! Vienkārši varu tikai pacelt cepuri. Cilvēks bez profesionālas sagatavotības redz perspektīvu un jūt krāsu, un tas, ja godīgi, ir apbrīnojami.”

Sindija saka – Zigis tik braši gleznoja, ka sākusi domāt par kopizstādi. Un nu tāda būs – jūnija beigās. “Zigis no savas puses savas bērnības ainavas, un es zīmēšu Zigi un viņa dzīvi, jo viņš man arī ir vairākkārt rādījis savus albumus un savu mammu un tēti. Un tur ir fotogrāfijas, kas jau ir uz izdzišanas robežas. Man liekas, tas būtu skaisti – tās atsvaidzināt un parādīt cilvēkiem, ka katra mūsu stāsts ir ļoti īpašs.”