Diena pēc dienas saveras kā meža zemenītes uz smilgas un apēdas vienā paņēmienā. Nupat bija maija beigas, kad rakstīju pēdējo vēstuli, un nu jau Jāņi klāt. Īstais vasaras sākums. Dabas pilnbrieds. Visjaukākais laiciņš. Izbaudiet!
Aizviņnedēļas ievērojamākais notikums mūsu ģimenei bija brauciens uz leģendārā ,,Zodiaka” atvadu tūres koncertu Liepājā. Esmu liepājniece un labi atceros Lūsēna grupas uzstāšanos ,,Pūt, vējiņi!” estrādē piejūras parkā astoņdesmito gadu beigās. Kā mēs toreiz fanojām par rozēm tumši sarkanajām, par pilsētu izredzēto, par Daugavu, kam jāskalo krastus, lai ,,reiz brīvi viļņi viļņojas”, un, protams, par taisnību, kurai beidzot tak jāizlaužas no metāla zārka! Lūsēna mūzika ir vesela maģija, tā nepāriet. Un, ja vēl uz skatuves atgriezusies Maija, un Zigfrīds gandrīz kā jaunībā – tikpat smuks un ar tikpat fascinējošu balsi, tad trīssimt piecdesmit kilometri ir nieks, lai trauktos to izbaudītu. Liepājā joprojām dzīvo mamma, turpat netālu arī māsa, kas vismaz dažas reizes gadā jāapciemo, tāpēc biļetes tika iegādātas laicīgi, un ceļojums ,,ar pievienoto vērtību” ļoti gaidīts.
Kad ceļabiedros pieteicās 4-gadīgais mazdēls, sajutos bažīgi. Kā mazajam piebaldzēnam patiks lielpilsētā? Vai tikšu galā ar lauku puikas kaprīzēm un kā tās uztvers Jūras Omīte, kurai jau devītais desmits pusē un mazliet citāda sapratne par bērnu audzināšanu, nekā tā, pie kuras pieturējušies dēls ar vedeklu? Bažas izrādījās veltīgas. Liepājā taču ir jūra, burvīgs liedags un smiltiņas, kurās rušināties! Jau drīz Kārlim tapa skaidrs, ka viņš vēlas palikt Liepājā uz visiem laikiem. ,,Mamma ar tēti lai atbrauc ciemos, bet es palikšu ar tevi, oma. Jo te ir tik daudz piedzīvojumu!” Un daudz labu cilvēku. Mums laimējās.
Pirmajā dienā dodamies braukāties ar tramvaju. No Klaipēdas ielas pieturas tikuši līdz otram pilsētas galam, esam sajūsmā - tramvajs ir tik foršs, ka aizmirstas pat doma par bērnu mantu veikalu, kurā noteikti vajagot iegādāties ,,kaut vai mazu, bet jaunu mantiņu”. Osta, kuģi, steidzīgie ļaudis uz ielām un kaijas, kas kā milzu planieri ķērkdamas lidinās visapkārt, ir trakoti aizraujoša izklaide, un mēs laimīgi aizdimdinām līdz pašam tramvaja galapunktam Jaunliepājā, kur tas ar slaidu loku pagriežas atceļam uz pilsētas centru. Protams, esam vieni tādi dīvainīši, kuri nav izkāpuši pēdējā pieturā un gaida brauciena turpinājumu. No kabīnes iznāk vadītāja un skaidro, ka šeit tramvajs ilgāku laiku stāvēs, mums esot jātraušas laukā. Eh, bet mēs saņemam dūšu un pretojamies, sak, esam no laukiem, zemās grīdas tramvajā pirmo reizi, gribam izbaudīt pilnu apli, jaunu biļeti, protams, nopirksim. Un tad... šī jaukā vadītāja, kura iesākumā likās itin dusmīga, piedāvā Kārlim iekāpt viņas krēslā un paskatīties, ar kādām pogām tramvajs tiek kustināts! ,,Neviens no maniem draugiem nav vadījis tramvaju!" bērna prieks, protams, neizmērojams. Paldies, paldies, laipnajai dāmai (nu jau zinu, ka viņas vārds ir Velga), kuras labestība ievadīja mūsu jaukās dienas Liepājā, kam sekoja vēl vairāki patīkami pārsteigumi.
Meita no Rīgas Liepājā iebrauca ar vilcienu vēlu vakarā bez skaidras naudas kabatā (tā jauniešiem gadās). Līdz Jūras Omītes mājai kilometri pieci vismaz. Kā lai tiek pie tramvaja biļetes? Nekā! Lielu gabalu nogājusi kājām, meita apstājās pieturā (pie ostas) un jautāja divām dāmām attiecīgos mundieros, sak, man jātiek pie omas uz Klaipēdas ielu, vai tiešām tāpēc, ka nekur nevaru iegādāties biļeti ar karti, tagad visu ceļu jāsoļo kājām? (Dīvaina gan tā kārtība Liepājā ar biļešu iegādi - cilvēks gatavs maksāt, bet nav iespējas to izdarīt.) ,,Kāp tik iekšā tramvajā, bērns, un brauc pie omes, mēs esam pēdējais kontrolieru pāris, tevi neviens netramdīs." It kā sīkums, bet tik patīkami. (Ļoti ceru, ka šīs jaukās kontrolieres nedabūs ciest mana ieraksta dēļ.)
Patiešām prieks, ka cilvēki nav zaudējuši labestību un iejūtību. Skat, kundzīte TV netīšām pažēlojas, ka, godīgi rindā stāvot, nav tikusi pie Dziesmu svētku biļetēm, labi cilvēki viņai tās uzdāvināja. Joprojām čakli ziedojam Ukrainas atbalstam un palīdzam līdzcilvēkiem, kam klājas grūtāk. Vecpiebalgas rūķi uz Jāņiem piepildījuši labdarības namiņu ar ēdamlietām, kas kādai trūcīgākai ģimenei ļaus papildināt cienasta galdu. Puisēns Gabriels ievietojis reklāmu FB, ka svētkos ceļa malā pie Brežģa kalna tirgos pašgatavotus Jāņu vainagus. Esmu pārliecināta, ka viņam pircēju netrūka. Noteikti piestāja arī tādi, kuriem vajadzība pēc ozollapu rotājuma nemaz nebija tik liela, cik vēlēšanās iepriecināt uzņēmīgo zēnu.
Saulgrieži jeb Saulstāvji. Šajā maģiskajā laikā nedrīkstot ecēties, pukoties un nīgruļot. Jābūt lustīgam, priecīgam, jādodas dabā, jālasa zālītes, kam burvju spēks, un jādzied, līdz rīkle sausa. ,,Jāņu nakts ir dziesmusvētki pašā tautā, tad dzied katra sēta, katrs lauku ceļš, pa kuru iet līgotāji vainagiem galvā. Dzied katrs pakalns, kur dedzina Jāņu uguni. Ikkatram savs pušķis Jāņu zāļu jāapvij dziesmām,” reiz rakstīja Kārlis Skalbe.
Jāņu rīts. Ar baltu skaudību skatos bildes internetā, kur redzams, cik skaisti līdzcilvēki prot svētīt Saulstāvjus. Ļoti daudzi prot. Un atkal jāteic – viss tikai no pašiem atkarīgs. Kurš gribēja, tam izdevās, kurš noslinkoja… arī laimīgs, ja tāds bija viņa mērķis. Un kāpēc gan ne?
Piebalgā, protams, tāpat kā visā Latvijā, uz svētkiem tika piesolīts dažnedažādu notikumu un pasākumu birums katra gaumei un iespējām. Es šogad izvēlējos… nepiedalīties nekur. Var taču arī tā? Raganu pirts un viss. Savs maziņš ugunskuriņš tepat pagalmā (šovasar gan Piebalgā ļoti, ļoti, ļoti jāuzmanās ar uguns kurināšanu!!!). Un pašcepts speķa pīrādziņš. Viss, uz ko gribējās koncentrēties, bija lietus gaidīšana. Redz, ka arī tā var gadīties. Ka Jāņos vienkārši gaidi lietu. Jocīgi. Un arī tik apcerīgs rimtums man neierasts. Varbūt tas ir klusums pirms vētras? Jo nākamsestdien taču dodamies uz Dziesmu un deju svētkiem!
Jau nezin kuro reizi abi ar vīru būsim dejotāju pulkā. Sākām kā jaunieši, labākie gadi aizgāja ,,vidējos”, nu esam seniori. Kā smejies – mūžs nodancots, un pēdējie svētki klāt. ,,Zodiaka” koncertā Muktiņš pa jokam atgādināja, ka biežāk jāieskatās pasē, kad sagribas tēlot jaunuli. Nav nekādi joki, taisnība. Draugi gan smejas, ka pēc svētkiem domas mainīsim, bet nē. Lai jaunie danco, viņiem zeme deg zem kājām, kamēr mēs nevaram vien sataisīties sākt kravāt mantas Rīgas braucienam. Iesūnojuši? Rīgā pavadīsim veselu nedēļu, un ko tikmēr pa māju suns? Ar danču biedriem kā parasti mitināsimies visi kopā vienā skolas klases telpā. Katrs ar savu ceļa paunu, saviem ieradumiem un dienas režīmu. Krācēji un nekrācēji. Svaiga gaisa mīļotāji un tie, kuriem bailes apaukstēties, ja logs visu nakti vaļā. Stiprāka malciņa cienītāji un totāli atturībnieki. Klusuma pielūdzēji un skaļi runātāji. Tie, kuriem vakaros nenāk miegs, un tie, kuri nespēj aizmigt, kad visas lampas iedegtas. Tie, kurus no rītiem nevar piecelt, un tie, kas jau piecos sāk dīdīties. Jā, paredzams, ka gaidāmo svētku nedēļā jautrības netrūks, un varbūt organisms jau laicīgi noskaņojas?
Reizēm prātoju, kāpēc cilvēki tā dievina visu šo dziesmusvētku būšanu. Kas latvietī ir iekšā tāds, kas viņam liek celties un iet, un darīt, lai rastos Svētki? Gatavojoties skatēm, katru nedēļu pulcēties mēģinājumos, no laba prāta tērēt laiku, pielāgot darba grafikus, ignorēt greizsirdīgas sievas, neatsaucīgas omītes, neremontētus ceļus, dārgu degvielu, un tā tālāk? Jāņos pušķoties un greznoties, kurināt ugunis un ballēties līdz rītam? Mana atbilde – tā ir ne par kādu naudu nenopērkamā tautas kopības sajūta, ko rada senas, kopīgas tradīcijas. Lepnums, ka esi latvietis, piederi mazai, bet skaistai un stiprai tautai, kura prot ar sevi lepoties un par sevi priecāties. Diženi, vareni, kā reiz skandēja Prezidente – mēs taču tādi esam?
Vienos no iepriekšējiem svētkiem nezināmā ceļā tiku pie kartiņas, uz kuras bija jautājums: ,,Vai ir dzīve pēc Dziesmusvētkiem?” Toreiz, pārbraukusi no Rīgas, izmazgājusi un izkarinājusi žāvēties baltos tautiskos kreklus, sievas aubi un rakstainās adītās zeķes, apsēdos dārzā, skatījos uz to visu un domāju – vai ir? Jāpārbauda!
