Vaimanas un gaudas ir mūsu laikmeta raksturīgākā iezīme. To, ka viss ir slikti, zina katrs vēl nedzimis bērns. Slikta ir valdība, satiksme un pasaule kopumā. Slikti ir automobiļi, ceļu būvētāji un policisti. Slikts un nepareizs ir viss. Ja nu vien pašu izraudzītais automobilis ir daudz maz. Varbūt tāpēc, ka neviens nav tik drosmīgs, lai pateiktu – es gan biju pālis, izvēloties tieši šo marku un modeli. Pat tad, ja auto lielāko dzīves daļu pavada tuvējā tehniskās apkopes stacijā.

Mūsdienu automobiļiem esot nekam nederīgi dzinēji, nelietojama piekare, šausmīga virsbūve un tizli sēdekļi. Cita lieta esot tiem braucamrīkiem, kurus ražoja pirms gadiem divdesmit. Tā saka ne mazums autobraucēju un šā iemesla dēļ izvēlas tieši tos – vēl pagājušā gadsimta beigās ražotos spēkratus. Bieži vien neraugoties pat uz to, ka par šādu pašu naudu tirgū pieejami visnotaļ simpātiski desmit gadus jaunāki automobiļi.

Galu galā, nav jau tik svarīgi, cik tieši mūsu automobilis ir sens – galvenais, lai mums pietiktu līdzekļu to uzturēt pienācīgā tehniskā stāvoklī. Tieši to novēlam visiem nākamajā gadā!  Taču paši mēs ielūkosimies vēstures lapaspusēs un sapratīsim, kādus auto par gana labiem uzskatīja mūsu priekšgājēji!

Starp citu, kurš zināja, ka tālajā 1974. gadā Kanādā tika uzstādīts vēl līdz šim brīdim nepārspēts jaungada egles pārvadāšanas rekords? Tieši tā! Dažs dienas pirms vecgada vakara kanādietis Dženijs Bleins mežā pieskatīja ļoti burvīgu eglīti, kura lieliski iederētos viņa nama namdurvju priekšā. Eglīte tika nozāģēta un tikai tad atklājās, ka tā ir tieši septiņus metrus garāka par Dženija automobili.

Ģimenes galvas Bleina kunga 1974. gada Volkswagen Beetle bija vien četrus metrus un sešus centimetrus gara, savukārt egle vienpadsmit metrus un 36 centimetrus. Te jāņem vērā fakts, ka konkrētā automobiļa jumts ir kā pusaplis, tāpēc lietderīgā virsma nepārsniedza vienu metru.

Runā, ka eglītes uzcelšana automobilim aizņēmusi vairākas stundas. Vispirms jau tik varenu egli uzvelt niecīga izmēra braucamrīkam nav nekāda vieglā nodarbe. Taču grūtākais bijis nobalansēt koku tā, lai tas pa ceļam nenosvērtos ne uz priekšu, ne aizmuguri.

Cītīgu pūliņu rezultātā varenā egle ar Volkswagen Beetle tika nogādāta no meža līdz Bleina kunga ģimenes mājai 36 kilometru attālajā mazpilsētā!

Epopeja ar egli risinājās samērā nesen – vien pirms četrdesmit četriem gadiem. Taču arī pirms simts gadiem cilvēki iegādājās automobiļus un sajūsmā ieplestām acīm traucās pa lielceļiem kā negudri. Ar ko tieši sevi ielīksmoja automobilisti precīzi pirms simts gadiem?

Viens no iekārojamākajiem automobiļiem 1923. gadā bijis franču Ballot 2 LTS. Tas bija kā mūsdienās saka “modenizēts” jau esoša modeļa variants, kurš tika izstrādāts uz sporta automobiļa bāzes. Pat tad, ja ar to varēja ieskrieties vien līdz 62 kilometriem stundā, sportiskā vēsture padarīja to par katra ātras braukšanas fana svētbildi! To iegādāties nebija lēts prieks, jo tas maksājis pat veselus divus tūkstošus franku. 

Eiropas dienvidus 1923. gadā iepriecināja ne mazāk sportiskais Officine Meccainche automobilis OM 665 Superba. Pat bail iedomāties, cik degvielas patērēja sešu cilindru dzinējs, taču ar šādu auto izbraukt pa Itālijas Alpu serpentīniem sapņoja jebkurš karstgalvis. Un jā! Tikai dažus gadus vēlāk šis  auto laurus plūca gan Mille Miglia rallijā, gan Lemānas 24 stundu izturības braucienā.

Vēl 1923. gadā Eiropas autobraucēju sirdis iekvēlināja pilnīgi jauns modelis Alvis 12/50. Tas ātri vien kļuva par tiešāko konkurentu tā laika Lielbritānijas ekskluzīvo automobiļu izstrādājumiem, lai gan tiem laikiem Alvis 12/50 maksāja milzu naudu. Galvenā priekšrocība šim modelim bija rūpīga ļoti kvalitatīvu materiālu un izejvielu piesaiste. Iespējams tāpēc šis auto bez izmaiņām tirgū noturējās veselus deviņus gadus? Nevar ņemt par knapus arī to, ka pavisam Alvis 12/50 tika saražots vairāk par četriem tūkstošiem eksemplāru.

Protams, tajā gadā kopējais auto ražotāju skaits Eiropā pārsniedza simtu un katrs centās pasniegt savu izgudrojumu kā pašu jaudīgāko, ātrāko un nenoliedzami unikālāko. Tas arī izdevās, jo automobiļus tālajā 1923. gadā apbrīnoja pat uz bada robežas dzīvojošs ostas dokers. 

Tas bija laiks, kad auto industrija tā patiešām apņēmīgi uzsāka savu uzvaras gājienu pār ormaņiem ratiņu stūmējiem. Katrs motorizēts transporta līdzeklis lika atskatīties jebkuram un turīgākajiem tas pavērsa iespēju ne tikai kļūt par šāda vai savādāka automobiļa īpašnieku, bet arī aktīvi iesaistīties autobūvē gan ar zināšanām, gan līdzekļiem.

Der atcerēties, ka ne viens no šeit nosauktajiem un aprakstītajiem autobūves jaunumiem nebija aprīkots ar stingro jumtu. Dažiem automobiļiem konstruktori paredzēja divas sēdvietas, taču īsteni sportiskajos modeļos autobraucējs sēdēja teju vai aiz virsbūves uz cieta metāliska sēdekļa, kurš nebija pasargāts ne no lietus, ceļa putekļiem vai neizžuvušo peļķu dubļiem.

Un neviens no tā laika autobraucējiem nesūdzējās par mazu skārienjūtīgo multimediju centa ekrānu, par divdesmit zirgspēku jaudu vai nepareizā vietā ieraktu ceļa norādes stabiņu. Vien nieka simts gadi, bet šķiet ka tas viss noticis vēl pirms lielā sprādziena!

Lai mums, autobraucējiem nezūd kādreizējais avantūrisma gars, satraukta sirds izdzirdot pat elektriskā automobiļa motora dūkoņu un prieks acīs par katru nobraukto kilometru! Daudz laimes Jaunajā gadā!