Latvietis Alvis Lukša Ukrainai cīņā par brīvību palīdz jau no pirmās kara dienas. Pirms pusgada viņš guva smagu ievainojumu, ko ārstē vēl šobrīd. Taču sirds viņam plīst pušu, jo gribas atpakaļ Ukrainā – palīdzēt cīņu biedriem apturēt ļaunumu. Karavīrs atzīst, ka redzējis, ko aiz sevis atstāj krievu armija, tāpēc negrib, lai tas izplatās tālāk pasaulē. Viņaprāt, par karu ir būtiski runāt, neļaut sabiedrībai aizmirst, jo vienaldzība ir lielākais grēks.
Karavīrs Alvis Lukša mūs sagaida ģērbies vienā no saviem mīļākajiem džemperiem. Uz tā angļu valodā rakstīts “drošsirdība”. Kamēr savai drosmei karā Ukrainā šobrīd nācies nospiest pauzi, Alvis atgūst spēku, mieru un veselību Latvijā. Viņš nav talsinieks, taču latvieši, kam karavīrs nav vienaldzīgs, ļāva pie sevis svētkos Talsu novadā justies kā mājās. “Smadzenes var atpūsties. Es varu atslēgties mazliet no kara darbības. Tas ir ļoti svarīgi.”
Alvis Lukša Ukrainā dzīvoja jau divus gadus pirms kara sākuma. Kad Latvijas vēstniecība aicināja izbraukt, viņš palika. “Kāpēc man ir jābrauc?! Kāpēc man ir jāpamet tā vieta, kur man patīk, jo kādai blakus valstij mazliet galvā sagriezās. Es līdz galam neticēju, ka tur cilvēki ir tik sajukuši, ka viņi tiešām ies un taisīs to slaktiņu, nogalinās civiliedzīvotājus un ies iekšā Ukrainā. Es līdz galam neticēju. Līdz pirmajai dienai. Un tad pirmajā dienā pamodos no sprādzieniem, jo man balkona durvis tā sāka staigāt. Un tad uzreiz man piezvanīja draugi no darba un teica: “Alvi, karš ir sācies!””
Alvis cīņā par Ukrainas brīvību iesaistījies no pirmās kara dienas. Ukraiņu valodu sācis mācīties jau agrāk, cienot valsti, kurā dzīvo. Karojot, to apguvis vēl labāk. Tāpēc daudzi par to, ka viņš ir latvietis, uzzina vien tad, kad pajautā, kāpēc uzvārda vietā uz formastērpa rakstīts segvārds “Latiš”.
Alvis rāda ienaidnieku drona video, kurā redzams, kā tas viņam uzmet šāviņu. Video vēlāk ieguva viņa cīņu biedri, dronu notriecot. Tikai kolēģu ātrā rīcība paglābusi viņu no kājas amputācijas. Sākumā karavīrs ārstējās Ukrainā, šobrīd Latvijā. “Nenožēloju ne mirkli. Tur ir sāpes, kliedzieni, nāve… Karš ir vissliktākais un vissmagākais, kas var notikt cilvēcei. Es, pateicoties karam, daudz ko esmu gan zaudējis, gan ieguvis.”
Šobrīd Alvi Lukšu Latvijā tur ārstu dota cerība, ka vēl viena operācija viņam varēs palīdzēt vairāk. Ukrainā karavīrs cer atgriezties divu mēnešu laikā, jo tur palikusi puse viņa sirds. Esot karā, Alvim ir sajūta, ka viņš ir tieši tur, kur viņam jābūt, lai bojā ietu mazāk civiliedzīvotāju.
