Atzīmējot dzejnieka un skolotāja Viļa Plūdoņa 150. gadskārtu, pēc restaurācijas atklāta viņa 19. gadsimtā celtā dzimtā māja – muzejs “Lejenieki”. Ēka pēc Viļa Plūdoņa radinieku atmiņu stāstiem un skicēm iekārtota tā, kā tā varēja izskatīties pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Atjaunotās ekspozīcijas mērķis esot ne vien parādīt tā laika sadzīvi, bet arī mainīt priekšstatu, ka Vilis Plūdons ir tikai bērnu dzejoļu autors.

Bauskas novada Ceraukstes pagasta “Lejenieki”  ir dzejnieka un skolotāja Viļa Plūdoņa dzimuša Lejnieks dzimtās mājas. Uzsākot savu literāro darbību, viņš pieņēma pseidonīmu Plūdons, bet 1922. gadā to pieņēmis arī par uzvārdu. Atzīmējot viņa 150. gadskārtu,viņa dzimšanas dienā atklāta atjaunotā un restaurētā ēka un jaunā ekspozīcija, kas liecina par Viļa Plūdoņa saikni ar dzimtajām mājām. “Tas koncepts bija mēģināt atjaunot to vidi tādu, kāda tā bija, kad Plūdons šeit vasarās dzīvoja. Tās informācijas ir pietiekami daudz. Gan Plūdoņa bērni, gan viņa sieva jau 1960-tajos gados ir sarakstījušies ar muzeju, sūtījuši savas atmiņas. Tur ir gan atmiņas, gan zīmējumi un skices, un tā tas arī ir mēģināts iekārtot,” saka mākslas zinātniece, ekspozīcijas koncepta autore Ina Līne.

Kā ReTV skaidro mākslas zinātniece, esot skaidri zināms, ka Plūdons no 1933. līdz 1936.-1937. gadam ēkā veicis kārtīgu remontu. Un tā arī atbilstoši šim laikam iekārtota. Viņa personīgo lietu gan esot saglabājies maz, jo padomju laikā ēka izmantota citiem mērķiem.

Līne: “Es domāju, ka viņš, protams, ir gara aristokrāts. Viņš tādā ziņā ir ļoti smalks cilvēks, ir mīlējis kārtību. To mēs arī tā diezgan labi zinām, viņam ir bijis svarīgs šis lauku miers un klusums. Protams, ka jārēķinās, ka viņam bija liela ģimene, ka viņš strādāja par skolotāju. Tādas ekskluzīvas lietas, visticamāk, nevarēja atļauties, bet tas viss bija kārtīgs, pamatīgs un labs.”

“Restaurācijā mums ir ļoti liela pieredze. Tādu sarežģītu lietu gandrīz jau vairs nav. Vissarežgītākais bija sameklēt tos mazos interjera priekšmetus, kas ir piemēroti un atbilstoši. Lietuvieši savulaik ir izveduši no Latvijas daudzus vietējos priekšmetus, tādus provinciālus, kas tieši šai ēkai der,” saka restaurators, restaurācijas firmas “Intarsija” vadītājs Jānis Ceplis.

Senajā ēkā nav elektrības. Vien dažās nelielajās telpās krēslu kliedē pārnēsājamās lampas. Arī dziesmas ekspozīcijas atklāšanas pasākumā izskan bez mikrofoniem. Vien pārkāpts esot viens Plūdoņa paradums. Viņš nekad neesot rīkojis kuplas svinības, bet šoreiz, lai arī ierobežotā skaitā, viņu 150. gadskārtu “Lejeniekos” atzīmē ap pussimt viesu.

Jaunā ekspozīcija apmeklētājiem tiks atvērta maijā. Viens no tās mērķiem esot parādīt, ka Viļa Plūdoņa literārais mantojums ir daudz plašāks nekā tikai bērnu dzejoļi.