Kristiāna Mindere ir latviešu nedēļas nogales skolas “Saulgriezīte” Dublinā vadītāja, pati nāk no Rīgas un Īrijā dzīvo jau 11 gadus. Skolai “Saulgriezīte” ir sena vēsture. Tā šobrīd ir vienīgā latviešu skoliņa Dublinā, kas darbojas jau divdesmit pirmo gadu, taču, sākoties šim mācību gadam, skolai mainījies vadības un pedagoģiskais sastāvs, skolas dibinātājiem un ilggadējiem darbiniekiem dodoties pelnītā atpūtā.
Aicinājām Kristiānu uz sarunu, lai tuvāk noskaidrotu, kā notiek mācības Īrijas latviešu skoliņās, un uzzinātu arī viņas stāstu par nokļūšanu šeit.
Kristiāna, kas tiek apgūts brīvdienu skolā, kā notiek mācības un cik daudz jums ir audzēkņu?
Mēs šobrīd strādājam trīs svētdienas mēnesī, mācāmies no septembra līdz maija beigām, tāpat kā Latvijā – Īrijas skolās mācības notiek līdz jūnija beigām. Viens no mācību programmas pamatiem ir latvisko gada ritu svētku svinības, valsts brīvdienas, tradīcijas, folklora, caur ko, protams, tiek apgūta arī latviešu valoda. Mums šobrīd ir 3 dažādu vecumu grupas no 3-12 gadu vecumam, kurās kopumā ir 21 audzēknis, ar kuriem strādā 8 pedagogi.
Te gan uzreiz gribu uzsvērt ļoti būtisku atšķirību starp skoliņas darbību tās sākuma gados un tagad – skolai dibinoties, te mācījās bērni, kam ir bijusi Latvijas pieredze vai kas pamatā nāca no ģimenēm, kurās abi vecāki bija latvieši. Šobrīd tas ir būtiski mainījies – bērni pamatā nāk no jauktām ģimenēm, kur viens no vecākiem ir ārzemnieks, skolā viņi mācās angļu valodā un arī domā pamatā angļu valodā, ne visiem ir šī Latvijas pieredze, ne visi var tik bieži aizbraukt uz Latviju, lai to iegūtu, un tas ir jāņem vērā – ne visiem ir šis pamats pieredzē vai dzīvē mājās, un tas ir mūsu atskaites punkts, veidojot programmas un strādājot ar šiem bērniem.
Esmu dzirdējusi, ka pa aptuveni 20 gadiem, kad mēs varam runāt par stabilu latviešu diasporu šeit, interese par latviskajām aktivitātēm ir kritusies.
Es nevarētu teikt, ka aktivitāte ir kritusies – ja runājam par mūsu skolēnu vecāku iesaisti, viņi ir ļoti aktīvi, arī ar bērniem mēs regulāri piedalāmies dažādos kultūras pasākumos ārpus mācībām. Kā jau minēju, ir mainījies ģimeņu formāts, tāpat cilvēki uz šejieni brauc ar dažādiem iemesliem. Iespējams, kādam latviskais vairs nav prioritāte. Nenoliegsim, paaudze arī ir mainījusies, līdz ar to vērtības daudziem ir citādākas. Bet te atkal jāpiemin tas, ka šī brīža mūsu audzēkņiem bieži nav konteksta skoliņā iegūtajām zināšanām – viņi aug Īrijas vidē, viņu vienaudži vairumā runā angliski un es redzu, ka arī bērnu atskaites punkts ir Īrija, un viņu domāšana primāri notiek angļu valodā, nevis latviski. Taču interese no bērnu puses par apgūstamajām tēmām ir liela.
Mums ir svarīgi veidot izpratni par latvisko kultūru un identitāti, stāstīt par vēsturi, arī – mācīt latviešu valodas gramatiku, kas notiek vecākajās grupās – mūsu skolēni bieži vien izvēlas arī mācīties latviešu valodu tālāk, ko dara speciālās nometnēs, to noslēgumā kārtojot latviešu valodas eksāmenu, jo apsver dzīvi un mācības Latvijā. Mums ir svarīgi šeit uzturēt latvisko garu.
Foto no privātā arhīva
No kurienes skola rod finansējumu?
Mēs skaitāmies interešu grupa, un finansējumu skolas pastāvēšanai gūstam no Eiropas Latviešu apvienības, kas ar mums cieši sadarbojas dažādās jomās. Ir nepieciešams finansējums arī telpu īrei un materiālu sagādei, kas Īrijā nav lēti.
Minēji, ka bērni pamatā domā angļu valodā – kurā brīdī viņi sevī apzinās latvisko identitāti, ja tas notiek?
Es varu runāt par savu personīgo pieredzi – manu bērnu tēvs ir īrs, bet man ir ļoti būtiski runāt ar saviem bērniem latviski un par latvisko, un braukt uz Latviju, lai viņiem izveidojas šis Latvijas konteksts. Jā, viņu dzīve pamatā aizrit angļu valodā un šajās reālijās, bet, jo vairāk viņiem ir latviskās pieredzes, jo vairāk viņi sāk uz to atsaukties vai salīdzināt to ar citām kultūrām. Daudzi bērni brauc uz Latviju, un tas, ko es redzu – viņiem par to veidojas pozitīvas asociācijas caur piedzīvoto, satiktajiem radiem, vecmāmiņām, un tas palīdz vairot interesi par Latviju un latvisko kā sevis daļu.
Kristiāna, kad tu pati pirmo reizi ieradies Īrijā un ar kādu mērķi?
Te es ierados 2015. gadā, bet mana dzīve un izglītība ārzemēs sākās Lielbritānijā. Kā jau minēju, mans draugs ir īrs, tas varētu būt tāds vispārīgākais iemesls, kādēļ vēl šeit esmu. Protams, arī mūsu bērni te iet skolā, un es strādāju darbā, kas mani piepilda.
Tieši gribēju jautāt – kādā jomā strādā ikdienā un vai šeit ir izdevies piepildīt profesionālās karjeras mērķus?
Strādāju ārstu tālākizglītības iestādē, koledžā. Kādreiz darbojos arī pie mācību materiālu izstrādes, bet tagad esmu IT daļā. Ja runājam par izglītību, tad Latvijā iesākto augstāko izglītību digitālo mediju jomā pabeidzu Lielbritānijā, un tai ir sasaiste ar IT jomu. Par pilnīgu pašrealizāciju man ir grūti teikt, bet noteikti ir prieks strādāt valsts uzņēmumā, kam ir mērķi un kas nav vien uz peļņu tendēts. Mūsu organizācijas fokuss ir uz ārstniecības kvalitātes nodrošināšanu Īrijā un ārstu kvalifikācijas celšanu, apmācību, un tas noteikti ļoti motivē.
Vai tu esi domājusi par atgriešanos Latvijā?
Katru dienu. Iemesli palikt šeit ir privāti vai saistīti ar lietām, kuras mainīt nav manā varā, bet te es gribu piebilst, ka kādreiz nebiju tik ļoti novērtējusi un gribējusi to, lai maniem bērniem būtu bijusi iespēja uzaugt Latvijas, latviskā vidē, līdzīgā vidē tai, kurā augu es. Latvieši ir maza tauta, bet mēs esam ļoti lepni par savu bagāto kultūru un citādo, no citiem atšķirīgo skatījumu uz lietām, tādēļ es tiešām būtu ļoti gribējusi, lai viņi uzaug šajā kultūrā. Ar visu latvisko, ko mēs cenšamies radīt šeit uz vietas, tas vienalga nekad nebūs tas pats. Bet nu te nu mēs esam – savā skoliņā cenšoties iedēstīt bērnos vismaz mazumiņu latviskā, pat esot otrā Eiropas malā.
Latviešiem ir bijusi ļoti sarežģīta vēsture, deportācijas uz Sibīriju ir skārušas arī manu ģimeni, bet tas latviešos ir audzinājis pašlepnumu, ar ko es ļoti lepojos. Mēs esam turpinājuši pastāvēt, neskatoties ne uz ko. Es apbrīnoju latviešu tuvību ar dabu, tās norišu izpratni un atspoguļojumu latviskajā dzīvesziņā – jā, mēs esam ziemeļnieki. Un mūzika.. tā ir milzīga un tik spēcīga mūsu dvēseles daļa, mūsu radošums kopumā – viss, ko esam pratuši radīt, ir redzams pasaules mērogā, un par to ir milzīgs lepnums. Latvijai un latviešiem ir sava garša, kas mums ir ļāvusi turēties kopā un pastāvēt par sevi, ejot cauri visdažādākajiem laikiem, un man tas ir ļoti būtiski – būt par daļu no tā.
Kādai būtu jābūt Latvijai, kurā tu būtu gatava atgriezties?
Es būtu gatava atgriezties jebkurā Latvijā (smejas).
Man ir pieredze, dzīvojot trīs valstīs. Tas, ko es varu secināt, pirmkārt, ir tas, ka, jā, Latvija ir zaudējusi lielu daļu tieši intelektuālā potenciāla – tā latviešu sabiedrība, kas apgrozās, piemēram, mūsu latviešu kopienās, ir ļoti izglītota, viņi ir spējuši gūt vērā ņemamus sasniegumus profesionālajā jomā, un tas noteikti būtu tas potenciāls, kas būtu vajadzīgs Latvijā uz vietas, ja tam būtu atbilstoši ekonomiskie un sociālo garantiju apstākļi. Otrkārt, no pieredzes esmu secinājusi, ka katrā vietā ir savas problēmas – arī šeit notiek manipulācijas no valdības puses, ir jautājumi par mediju kvalitāti, tikai tas viss notiek citā vidē, citos apstākļos un skaitļos.
Var jau būt, ka tas ir nedaudz naivi – pēc 15 gadiem ārzemēs domāt, ka Latvijā viss tomēr varētu būt kārtībā arī tagad, bet man tiešām ir stipra piesaiste dzimtenei. Tur ir mani draugi, mana ģimene, tās ir manas mājas. Katrā valstī ir savas problēmas, mēs vienkārši izvēlamies mazāko ļaunumu un strādājam ar to.