Ik gadu ir vairāki svētki, kuru gaitā tiek ģērbtas maskas un veiktas dažādas izdarības, bieži vien aizmirstam par maskošanās senāko un dziļāko nozīmi – nonākšanu saskarsmē ar saviem senčiem, auglības nešanu un ļaunā aizbaidīšanu. Lai plašāk iepazīstinātu cilvēkus ar maskošanās tradīciju un tās nozīmi, kā arī vienkopus pulcinātu maskošanās tradīciju kopējus gan no Latvijas, gan ārzemēm, šogad aizvadīts jau 25. maskošanās festivāls, par kura norises vietu izvēlēti Viļāni.
Maskošanās mērķis ir palīdzēt cilvēkam. Ar maskām aizsargā savu māju no slimībām, ļauniem gariem, nelaimēm. Ar maskām dziedē. Ar maskām nodrošina auglību un ražu nākamajam gadam, veiksmi medībās. Mūsu nacionālā bagātība noteikti ir dažādie masku gājieni, maskoto izdarības un arī pašu maskoto ļaužu nosaukumi, kuru Latvijā ir vairāk nekā 70 – čigōni, vastlāvji, kōzu čigani, ķuļi, budēļi, ķekatas, kurcumi, miežvilki, galenkas, dādi, tatari, kaitys, spokstiņi u.c. Viļānu tautas nama vadītāja Margarita Cakule: “Starp dalībniekiem bija ļoti daudz jauniešu, un tas priecē, jo, ja jaunie zina, tad tas arī aizies kaut kur tālāk. Es zinu, ka es dzirdēju no kāda tādu frāzi: “Tā, laikam vajadēs atjaunot to čigānos iešanu”. Protams, es aizcinātu labāk iet Ziemassvērkos čigānos, nekā staigāt Helovīnos nesaprotamās maskās un prasīt konfektes nezin par ko.”*
Daudz kas no maskošanās tradīcijas pēdējos gados jau apgūts un atgūts, rekonstruējot dažādas maskoto grupu darbības no teicēju pierakstiem. Viens no maskošanās tradīcijas pētniekiem bijis latviešu valodas skolotājs Arvīds Aizsils, kas ar skolēniem savācis iespaidīgu apjomu materiālu. Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore un pētnieca, maskošanās eksperte Angelika Juško-Štekele: “Skatoties uz visu to materiālu, ko viņš ir savācis, mēs varam runāt par ļoti interesantu nevis tradīcijas dialektoloģiju, bet par tradīcijas izloksni, kur mēs varam ieraudzīt, ka katrā pagastā ir tā pati, bet tajā pašā laikā sava specifiska maskošanās tradīcija. Un vēl viena lieta, kas tomēr ir diezgan līdzīga visiem novadiem, ir, piemēram, jautā, kā ir sākuši iet čigānos? Lielākā daļa atbild, ka vectēvs esot gājis, tēvs esot gājis, pats arī iet, paša bērni tāpat – tas norāda uz tradīcijas spēku un ļauj cerēt, ka tā tradīcija nevar pazust.”**
Īpaši tiek akcentēta festivāla izglītojošā nozīme – ir izveidoti metodiskie materiāli, festivālu starplaikos notiek mācību semināri, bet bez tā šogad Viļānos notika arī masku tēlu ekspozīcijas, masku grupu gājieni lauku sētās un pilsētvidē, saiets kultūras namā, individuālo masku skate, Meteņa svētki pilsētā, konference, masku gatavošanas darbnīca, masku konkursi gan dalībniekiem, gan apmeklētājiem. Rēzeknes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāja Daiga Miščenko: “Vispār tās visas maskošanās izdarbības un Meteņu tradīciju izdarības vēl tikai auglību, sliktā padzīšanu un labā piesaistīšanu. Es domāju, tas mums noteikti par ļaunu nenāk, mēs tiešām esam ļoti priecīgi, ka Latvijas folkloras biedrība mūs ir pamanījusi, uzrunājusi, un tiešām mēs ar gandarījumu šo festivālu arī organizējam.”***
Juško-Štekele: “Cilvēkiem vienkārši gribas pabūt kopā, aiziet ciemos, iepazīties ar jauniešiem, paēst, padzert un padancot, un tajā pašā laikā – kā jebkura tradīcija – arī maskošanās tradīcija saglabā formu, bet nedaudz aizmirstas tās saturs, kas parādās car spēlēm un izdarībām, kad, piemēram, kaza un vilks sacenšas, vēl precīzāk dažos novados mums ir, kad sals un siltums sacenšas. Protams, ka tās visas ir tādas gadskārtu tradīcijas, kuru galvenais uzdevums ir pārnest to auglības ideju, to atdzimšanas ideju uz nākamo periodu.”****
Šogad festivālā kopumā piedalījās 20 kolektīvi no Latvijas un divi no ārzemēm. Lai gan maskošanās tradīcijas lielākoties tiek koptas tieši ar folkloru saistītos kolektīvos, Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Kapusts uzsver, ka maskošanās tradīcija ir ļoti tuva ikviena mūsdienīga cilvēka vēlmēm – mēs visi vēlamies būt veseli, bagāti un pasargāti no ļauna, kas arī ir maskošanās galvenais mērķis.
*“Storp daleibnīkim jaunīšu gon beja cīši daudz, un tys prīcej, par tū, ka ja jau jī zyna, tod tys aizīs arī kaut kur tuoļuok. Es zynu, ka es dzierdieju nu kaut kuo taidu frāzi, kai: “Tai kai laikam vajadzies atjaunuot tū čiguonūs īšonu”. Prūtams, aicynuotu lobuok īt Zīmassvātkūs čiguonūs, na kai staiguot Helovīnūs nasaprūtamuos maskuos i praseit konfektis nazyn par kū.”
**“Verūtīs iz tū vysu materialu, kū jis ir savuocs, mes varam runuot par ļūti interesantu pat taidu na tradīcejis dialektoloģeju, bet par tradīcejis izlūksni, kur mes varom īraudzeit, ka kotrā pogostā ir itkai tei poša, bet tymā pošā laikā sova specifiska maskuošanuos tradīceja. I te vāļ vīns, kas tūmār ir dīzgon leidzeigi vysim nūvodim, nu, pīmārām, vaicoj, kai jyus vyspuor suokot īt čiguonūs? I leluokuo daļa soka, ka muns dzeds guoja, muns tāvs guoja, es eju i muni bārni īs - nu tys ruoda tradicejis spāku i ļaun myusim ceriet, ka tei tradīceja navar pazust.
*** “Vyspuor tuos vysys maskuošonuos izdareibys i Meteņu tradīceju izdareibys vielej tikai augleibu, švakuo aizraideišonu i lobuo pīsaisteišonu, tai ka, es dumoju, tys myusim nūteikti par ļaunu nanuok, mes tīšom asom ļūti prīceigi, ka Latvejis folklorys bīdreiba myusus ir pamaniejuši, uzrunuojuši i tīšom ar gandariejum itū festivalu arī organizejom.”
****“Cylvākim vīnkuorši gribīs pabyut kūpā, aizīt gostūs, īpazeitīs ar jaunīšim, paiest, padzert i padoncuot, i tymā pošā laikā, kai sevkurai tradīcejai, arī maskuošanuos tradīceja sagloboj formu, i drusceņ aizamierstās tys saturs, a saturs pazaruodās caur tom kaitom i spielem, kod, pīmārām koza i vylks sasacenšās, voi vāļ precīzuok dažūs nīuvodūs myusim ir, kod sols i syltums sasacenšās. Prūtams, ka tuos vysys ir taidys godskuortu tradīcejis, kuru uzdevums golvanais ir puornest tū augleibas ideju, tū atzimšonys ideju jau iz nuokušū periodu.”
