Rindas no kādas sen aizmirstas latvju dziesmas par došanos mežā liek aizdomāties, ka kopš tiem tālajiem laikiem nekas īpaši daudz nav mainījies. Ja nu vien toreiz iejūdza kleperi un devās mežā pēc malkas vai medījuma, tad mūsdienās pielej pilnu bāku dzelzs rumakam un prom dabas takas baudīt. Vispār jau tāds dīvains izgudrojums – speciāli izveidotas dabas takas. It kā mežā trūktu dabīgi radušās takas un taciņas! Uzstādi kompasā ziemeļus un brien pa viršiem, kur nagi nes!
Mežam nav nekādas vainas. Tiem, kam patīk, var lasīt sēnes vai ogas. Var vienkārši klaiņot un mēģināt neuzskriet lāču midzenim. Galu galā var atļautās vietās iebrist Ziemassvētku eglīti lūkoties. Lai gan īsti dabas draugi eglīti necērt, bet ar stirnu un aļņu gardumiem izpušķo tur pat uz vietas. Dzīvniekiem tiek kāds burkāns vai ābols, pašiem līdzi paņemtais mielasts. Protams, aiz sevis atstājot tīrību, kārtību un klusumu.
Vai drīkstam mežā iebraukt ar automobili vai kādu citu motorizētu transporta līdzekli? Drīkstam, ja konkrētā vietā to atļauj ceļu satiksmes noteikumi. Tie paši, kas spēkā ir gan uz Brīvības ielas Rīgā, gan Daugavpils šosejas ārpus mūsu metropoles. Un visu nosaka ceļu zīmes, kuras ievērojot mēs droši varam doties meža biezoknī.
Te gan jāsāk ar to, ka meži mēdz būt dažādi. Piemēram, privātie un valsts pārraudzībā esošie. Ja uzraksts vēsta, ka tas ir privātīpašums, tad to pieklātos respektēt, pretējā gadījumā tas būtu tas pats, kas izkārt veļu sveša dzīvokļa balkonā.
Malači tie mežu īpašnieki, kuri izvieto pie sava īpašuma nepārprotamas un saskaņotas ceļu zīmes. Tas būtu gan estētiski, gan pašsaprotami, jo šādu zīmju neievērošana paredz administratīvo sodu. Glīti tas nav, taču ceļam pārlikts baļķis vai aizkrauta laukakmeņu kaudze vēl varētu kalpot par atgādinājumu, ka iebraukt svešā teritorijā nav pieklājīgi.
Vistrakāk ir tad, ja meža īpašnieks ir gatavs aizstāvēt savas īpašumtiesības “uz dzīvību un nāvi”, pārvelkot ceļam stiepli vai pat trosi. Ar šādiem paņēmieniem ātri vien var tikt pie restotām debesīm par tīšu dzīvības atņemšanu vai smagu miesas bojājumu veikšanu.
Ar privātajiem mežiem esam uzmanīgi. Varētu pat teikt – turamies pa gabalu, ja vien šajās teritorijās saimnieki nav izveidojuši publiskas dabas takas, baskāju takas, velo takas, slēpju takas un jebkuras citas takas. Tiesa gan, pirms apmeklējuma būtu prātīgi noskaidrot vai par priežu gaisa elpošanu un čiekuru lasīšanu nav jāpērk biļete.
Ar valsts īpašumā esošajiem mežiem viss ir daudz vienkāršāk – tie ir publiski pieejami jebkuram un, tātad, arī izbraucami pa auto. Loģiski, ka izbraucami pa tam paredzētiem ceļiem un ne pa uzkalniem, melleņu laukiem, jaunaudzēm un dzīvnieku taciņām. Stingri ievērojot ceļu satiksmes noteikumus mēs te esam laipni gaidīti!
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pārraudzībā šobrīd ir ap 12 000 kilometru meža ceļu, kuru galvenā funkcija ir nodrošināt piekļuvi mežam apsaimniekošanas darbu veikšanai. Taču ikdienā meža autoceļus izmanto arī daudzi citi, tādēļ satiksme ir jāorganizē, ceļus aprīkojot ar Latvijas standartam atbilstošām ceļazīmēm, par kuru uzturēšanu un atjaunošanu gādā LVM meža infrastruktūras darbinieki.
Visizplatītākā ceļazīme uz LVM meža ceļiem ir nr. 206 “Dodiet ceļu”, kas LVM meža autoceļos ir uzstādīta 7733 vietās. Katru gadu to skaits palielinās, jo tiek izbūvēti jauni meža autoceļi. Vislielākais “Dodiet ceļu” zīmju skaits ir uzstādīts Kurzemes reģionā – 2427, savukārt no meža iecirkņiem visvairāk šīs zīmes uzstādītas Ludzas meža iecirknī – 194 vietās. Bez ceļazīmes “Dodiet ceļu” satiksmi organizē arī citas, piemēram, “Krustojums ar mazāk svarīgu ceļu”, “Bīstams pagrieziens”, “Ceļa sašaurinājums”, “Masas ierobežojums” un citas.
Mežā autobraucējiem būtu jāņem vērā ari tas, ka automobili atstāt uz ceļa nedrīkst. Nedrīkst to novietot arī mežā. Daudzi būs ievērojuši, ka meža ceļos ik pa brīdim ir izcirstas kabatiņas – vietas, kur novietot auto, apgriezties braukšanai pretējā virzienā un, lai izmainītos ar citu transporta līdzekli.
Varam vien pieļaut, ka visi autobraucēji ir rūpīgi apguvuši ne tikai pašus ceļu satiksmes noteikumus, bet arī to izmaiņas un atjauninājumus. Noteikumi paredz, ka ceļos ar grants vai smilšu segumu maksimālais atļautais ātrums ir 80 kilometri stundā. Mežā atslēgas vārds ir “maksimālais”, jo prātīgi autobraucēji izvēlēsies daudz mazāku vidējo kustības ātrumu. Kaut vai respektējot meža iemītniekus, kam motora rūkoņa jau tā ir gana prāvs stress.
Runājot par meža iemītniekiem zoologi aicina autobraucējus būt īpaši iejūtīgiem tieši ziemas periodā – lieki nerūcināt motoru, neizmantot skaņas signālu un neradīt citus nevajadzīgus trokšņus. Jāņem vērā, ka Latvijas mežos ir ne mazums dzīvnieku, kuriem šajā gadalaikā daba paredzējusi lielo ziemas miegu. Piemēram, pamodināts lācis ir ne tikai necieņa pret savvaļas dzīvniekiem, bet arī drauds un bīstamība citiem meža apmeklētājiem.
Ja atcerēsimies to, ka meža ceļi nav ne sporta trase, ne vieta motorizētām izklaidēm, tad varam būt droši, ka pēc savas ikgadējās egles mežā drīkstēsim iebraukt ar auto un noskatīto Ziemassvētku kociņu nenāksies stiept kilometriem tālu līdz šosejas malā atstātajam spēkratam.
Savukārt tiem, kam gribas izmēģināt spēkus bezceļu braukšanā, izvest izskrieties kvadraciklu vai kādu citu sporta braucamrīku, ir visas iespējas interneta dzīlēs iepazīties ar mežu īpašnieku piedāvājumiem. Visticamāk tie nebūs bezmaksas pakalpojumi, taču kas gan ir daži desmiti eiro par īstiem ziemas priekiem aizsnigušā mežā!
