Dziesmu un deju svētkos, redzot visapkārt skaistās latvju meitas tautiskos apģērbos, prāts sliecās uz apcerīgām domām. Savos vēstures pētījumos itin bieži aizdomājos, kā gan, laikam ejot, mainījusies cilvēka mūža gaita. Cik toreiz (sen, sen) tādām pašām meitenēm tika atvēlēts laiciņš savu jaunību izdzīvot un izbaudīt? Gadi trīs, četri vai varbūt pieci, ja palaimējās? Skuķēns vēl, kas tikko par pieaugušu vērtās, bet radi jau kala plānus, kā un kam visizdevīgāk izprecināt. Pāris vasaras jaunava pina vainadziņu, meta ozolā, lai izzīlētu, kad nu jās tie precinieki – ak, skaistais cerību laiks! Tad viņi ieradās, saderēja, uzrīkoja precības. Pēc gada sāka rasties bērniņi cits aiz cita... Interesanti, ka lielā vairumā gadījumu šie dabas riti meitenes nešķiroja nedz pēc sociālās piederības, nedz senču turības. Zemniece vai muižniece, galvenais uzdevums bija radīt pēcnācējus, mantiniekus. Labi, ja dzima puisēni, tiem vīra svars, daži par saimniekiem paliks. Slikti, ja meitenītes, jo viņu liktenis zināms. Tiklīdz paaugsies, uz ,,tirgu” prom, jālūko pēc iespējas izdevīgāk ,,pārdot”. Tālāk, kā mūslaiku dziesmā dzied - sākas viss no gala.
Atceros pārsteigumu, pētot jaunpiebaldzēnu dzimtas. 19. gadsimta vidū Jaunpiebalgā darbojās cienījams skolmeistars uzvārdā Ulpe. Lai arī Ulpes tēvs nebija viens no mana toreiz iesāktā romāna galvenajiem varoņiem, baznīcu grāmatās tomēr meklēju ziņas par viņa ģimenes locekļiem. Un kas atklājās? Nu jau vairs nepateikšu precīzi, bet, īsajā variantā atstāstot, šis cienījamais kungs pirmajā laulībā piedzīvoja padsmit bērnus, pēc kuru dzemdībām (pēdējie, šķiet, bija dvīnīši) viņa sieviņa aizgāja pie Dieva. Ko skolmeistars Ulpe? Ilgi neprātojot, apprecējās otrreiz, arī ar otro sievu ,,sastrādāja” padsmit bērnus! Jā, vairāki no viņiem nomira mazi, taču fakts kā tāds – divdesmit pēcnācēju vienam tēvam, lauku skolotājam – vai nav traki? Otro sievu droši vien ņēma, lai bērņukiem-bārenīšiem būtu pieskatītāja, bet pats, tā teikt, rūpējās par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu līdz sirmam vecumam. Labi, tādu jēdzienu kā demogrāfija toreiz neviens nezināja. Ulpe rūpējās… nezinu, par ko, bet par laulātās draudzenes spēku pietaupīšanu jau nu noteikti nē.
Jā, šķiet, ka dzīves smagumu uz saviem trauslajiem pleciem tajos tālajos laikos pirms simt un divsimt gadiem tomēr iznesa tieši sievietes. Spirgtas un skaistas jaunībā, kad vēl dainoja un cerējās, savu tautieti gaidīdamas, un sīkstas un izturīgas vecumā, kas pienāca ļoti agri, salīdzinot ar mūsu dienām. Kādā senāku laiku rakstu darbā izlasīju: ,,Viņa bija paveca sieviete ap gadiem trīsdesmit.” Atceros savu sašutumu – nu kā tā var teikt?! Trīsdesmit gadi taču vēl pati jaunība! Tagad, kad gana daudz esmu senas liecības pētījusi, apmēram iztēlojos to ,,paveco sievieti ap gadiem trīsdesmit”. Mati iesirmā mezglā uz pakauša, rūpju rievas ap muti, acis no neizgulēta miega, bērnus auklējot, apsarkušas, zobi pabiruši (vecmāmiņa kādreiz apgalvoja, ka katrs bērns sievietei paņemot vismaz vienu zobu), lakatiņš vai aubīte galvā, kājas nogurušas, ,,augu dienu tekājot”. Ap gadiem piecdesmit, ja Dievs deva tik daudz, bērnu radīšanas laiks bija garām. Tad nu varētu padzīvot sev, kā mēs to šodien sakām, tikai nezin kāpēc, piemēram, tajās pašās tautas dainās nekas par šo burvīgo sievietes vecuma posmu īsti nav atrodams. Pameklēju, pamanīju vienīgi šo:
Ai, varīte, man’ varīte,
Citiem vien dzīvojot,
Nu gribēju sev dzīvot,
Nu varītes maz radās.
Tā nu tas ir. Laiki mainās, un mums paveicies, ka dzīvojam šodienā, kad savos sešdesmit ,,ar astīti” nemaz vēl veca nejūtos. Tikko aizdancoti Dziesmu un deju svētki. Izcili, neaizmirstami, iedvesmojoši. Dziesmu koncertus skatījos mājās televīzijā, tāpēc par dziedātāju piedzīvojumiem grūtāk spriest, jo ar koristiem un pūtējiem satikāmies tikai naktsmītņu koplietošanas telpās, kur dzīvojām katrs pēc sava grafika. Toties dancotāju priekos bijām iekšā līdz ausīm, izbaudot katru mirkli. To pašu, ko visi. Tai pašā laikā, kad visi. Tādi paši kā visi – ne jauni, ne veci, ne dažādu profesiju, ne atšķirīgu sabiedrisko stāvokļu vai ietekmju cilvēki. Kopā septiņpadsmit tūkstoši savējo. Dejotāji, kuru virsuzdevums svētkos - godam izdejot koncerta programmu. Nekur neaizmaldīties, tērpu nepazaudēt, laikus saposties, laikā ieņemt savu vietu, neko nesajaukt un smaidīgi izskatīties. Tā ir vienreizēja sajūta, kad daudzi tūkstoši dzīvo un rada skaistumu un prieku vienā elpā. Svētku sauklis ,,Kopā būt!” izteica visu. Divi vienkārši vārdi, bet kāda jauda!
Pirmajās dienās neiedomājos, bet otrajā nedēļas pusē sāku piefiksēt savus iespaidus balss ierakstītājā. Tagad, atskaņojot audio failus, atgriežos tai atmosfērā, kādu piedzīvojām, un man vēlreiz jāatzīst, ka, par spīti dažiem burkšķiem, kopumā svētki tiešām bija lieliski. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Skaidrs, ka arī kļūdām tik grandiozos pasākumos ir vieta, kaut gan, no dejotāju viedokļa raugoties, īsti neatrodu, kur organizatoriem piesieties. Mēģinājumu grafiki bija ideāli sakārtoti, viss notika laikā, mierīgi, draudzīgā atmosfērā, profesionāli un korekti. Izklausās vienkārši, bet jāatceras, ka uz mēģinājumiem sapulcējās nevis simti, bet tūkstoši cilvēciņu. Kā nu kurš to nakti svešā vietā pārlaidis, ko brokastīs apēdis un kādā noskaņojumā no sava guļammatrača pietrausies. Katram sava iešana, katram sava darīšana, bet visi jāsadabū kopā un visiem jāsaprot, kur, kas un kā uz laukuma darāms. Izdevās!
Tas, ka Daugavas stadiona mazie laukumi, pareizāk sakot, to apkārtne ir šausmīgā stāvoklī, nav organizatoru vaina. Starp citu, tādus tos atceros jau no vairākiem iepriekšējiem svētkiem, tur vismaz gadus 10 nekas uz labu nav mainījies – dejotājiem jāklumpačo pa kaut kādu saslapušu, krokās sametušos, pļeckainu tepiķi, kas sastiprināts ar garām naglām, aiz kurām viegli aizķerties, celiņu apmales nodrupušas, nav neviena soliņa, kur apsēsties, pat ne normālas zālītes, kurā atlaisties. Brr, tas tiešām bija nepatīkami, sevišķi pēc lietus, bet, kā jau teicu, neba nu svētku organizatori kādi remontnieki. Tāpat kā visdrīzāk viņu spēkos nebija iespaidot Rīgas domes darboņus, kas plānoja vērienīgos ielu remontdarbus pie Daugavas stadiona. Deju svētki taču notiek pa pieciem gadiem reizi, vai tiešām nevarēja lietas sabīdīt tā, lai daudzajiem dalībniekiem nenāktos doties uz mēģinājumiem un koncertiem, gandrīz vai riskējot ar dzīvību? Es nepārspīlēju. Tie robainie, bedrainie gumijotie segumi, pa kuriem lielos baros devāmies uz stadionu pārdesmit centimetru attālumā no pretī braucošām smagajām automašīnām un kas pēc lietus reāli šūpojās, nudien, nepavisam nebija droši iešanai lielas satiksmes plūsmas apstākļos. Pārraktas ielas, neizbēgami sastrēgumi, šoferīšu nervozitāte, cilvēki, kam spiežas cits citam virsū. Fui, Rīgas dome, cita vārda nav. Bet, skatoties no gaišās puses, liels paldies pašvaldības atbildīgajiem darbiniekiem par labi noorganizēto pasažieru pārvadāšanu. Bažām, ka pēc vēlajiem mēģinājumiem vai koncertiem netiksim uz mītnes vietām, pamata nebija, satiksmes busi braucējus gaidīja rindā – ideāli. Policisti uz katra stūra, kārtība nodrošināta, vienīgi izbrīnīja, cik agresīvi un apdullinoši skaļi pa ielām pārvietojās motociklisti, un neviens viņus neaiztika. Nu, lai Dievs ar viņiem, katrā medus muciņā sava darvas pile vajadzīga. Lielāka rastos, ja pieminētu pilnīgi nejēdzīgi izlietotās, neviena neatvērtās un miskastēs samestās ūdens pudelītes. Kāds taču tās saražojis, viss maksā naudu, bet te – apsargi vienkārši atņem un izmet velns viņu zina, kāda mārrutka pēc. Nu labi, nav mūsu darīšana. Mēs, no laukiem iebraukušie, bijām gan labi paēduši, gan ūdeni padzēruši, jo stadionā netrūka svaiga ūdens uzpildes vietu. Tāpat (ak, laime) netrūka arī tualešu. Cik novēroju, tās bija gana tīras un spodras, kas nav mazsvarīgi. Arī divu koncertu dienā, kad pusdienojām stadionā uz vietas, viss gāja kā pa diegu – rindas virzījās ātri, ēdiens garšīgs, no izsniedzējiem laipni smaidi un laba vēlējumi. Nemaz nerunājot par cilvēkiem Rīgas ielās, kuri nāca klāt un novēlēja veiksmes. Ārzemnieki steidza kopā nofotografēties (bildē mēs ar korejiešiem). Prieks, lepnums un sajūta, ka mēs, latvieši, esam stipri savā kopībā, esam saimnieki savā zemē Latvijā!
Deju uzvedumus paši dejotāji kopumā, protams, neredzēja, tikai pēc svētkiem, vērojot atkārtojumus TV. Man visiespaidīgākais likās fināls – cepuri nost virsvadītājiem, kas ar samērā vienkāršiem paņēmieniem panāca neaizmirstamu efektu. Uz laukuma sanāca visi, visi dejotāji, un tas skats bija nepārspējams. Gribi vai negribi, bet asaras acīs. Īsi pirms pēdējā fināla uznāciena, kad viss svētku nedēļas smagums bija kājās un, īsto akordu gaidot, mazliet piesēdu turpat zemē uz skrejceļa, izvilku brunčos paslēpto telefonu un ierunāju pēdējo svētku iespaidu gabaliņu. Te tas būs, citēju:
,,Tad nu es sēžu te starp viņiem visiem, jo vienkārši vairs nevaru nostāvēt. Stāvēts ir stundām ilgi, vislielākais nogurums ir tieši no stāvēšanas, nevis dejošanas, un galva jau vairs nesaprot, ko kājas īsti grib. Esmu lejā starp baltu un raibu adītu zeķu simtiem, starp spoži viksētiem zābakiem un melnām deju kurpēm, virs kurām mazliet augstāk plivinās raibu raibās goda brunču malas, bet vēl augstāk čalo sarunas, smiekli un joki. Tu klausies tais sarunās par netālu smaržojošām pankūkām, par to, ka apsaitētā kāja nav līdusi zābakā un kā to zābaku vēlāk dabūs nost, un to, cik smukas meitas grozās turpat netālu zem liepām. Pēkšņi starp senioru rindām veikli aizslīd ,,meitene melnās zeķēs” (kādam kurzemnieču tērpam melnās piederas), un pat no apakšas redzams, kā sirmie puiši izslejas un ievelk vēderus…”
Vēl tikai viens atmiņu zibsnis. Pēc ,,Goda soļa” mums, vecajiem, bija gandrīz neprātīgā ātrumā jātiek nost no laukuma (neprātīgā, protams, tikai mūsu izpratnē). Nācās skriet un, tiekot līdz vārtiem, jestri rikšot cauri jauniešu pulkiem, kas stāvēja gar malām, sagatavojušies savam uzgājienam. Viņi mums aplaudēja, uzgavilēja, smaidīja un stiepa pretī rokas sveicieniem. Tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem svētku laikā, kuru atceroties, kaklā saveļas kamols. Paldies, Likteni, par tavu labvēlību!
