Kas notiks ar kapusvētkiem, ja nebūs, kas tos kopj? Vairāk nekā 200 gadu senā tradīcija joprojām pulcē tūkstošiem cilvēku, taču mūsu paradumi mainās. Kremēšana kļūst arvien populārāka, bet daļa kapavietu paliek nekoptas. Vai pēc 20 gadiem kapusvētki vēl būs tādi, kādus tos pazīstam šodien?
“Mūsdienās jau plašākie kapusvētki ir Alūksnē un Gulbenē. Cilvēki joko, ka pat ir jāatceļ kaut kādi lieli koncerti, jo notiek kādi kapusvētki tajā dienā,” stāsta Dzintars Laugalis, Ikšķiles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs.
Tā ir tradīcija, kas gadu no gada pulcē tūkstošiem cilvēku Latvijā. Vienā nedēļas nogalē uz vienu kapsētu, nākamajā – uz citu.
Ikšķiles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs skaidro: “Kapusvētki – tas ir dievkalpojums kapsētā. Mūsu brāļiem katoļiem parasti tas nav tikai dievkalpojums, tā jau ir procesija, tas ir pilns dievkalpojums ar svēto vakarēdienu jeb misi. Tā ir iespēja būt kopā, kad savācas mūsu dzimta. Kad mēs savācamies – uz kristībām, uz laulībām un uz kapusvētkiem, nu, uz bērēm.”
Taču arī kapusvētku tradīcija šodien piedzīvo pārmaiņas.
Bet vai arī pēc 20 gadiem mēs joprojām šādi brauksim uz kapiem? Kas kops kapavietas? Un vai kapusvētki nākotnē būs tādi, kādus tos pazīstam šodien?
Veronika, kapusvētku apmeklētāja, saka: “Tā ir svēta lieta. Tradīcija. Jā, savādāk nevar būt!”
Kapusvētku apmeklētāja Zane piebilst: “Pēc tam ir svētku pusdienas, obligāti, tā ir neatņemama sastāvdaļa, svecīte uz galda. Tā ir tradīcija no paaudzes paaudzē.”
“Te ir cilvēki, kas par mums ir rūpējušies dzīvē. Mēs par to pateicamies viņiem,” saka Eva, kapusvētku apmeklētāja.
Aiga, kapusvētku apmeklētāja: “No dzimtas dzimtā. Tieši vakardien bija Madonas pusē kapusvētki. Un šodien man ir šeit divas kapu vietiņas un vēl Lāčplēsī, tā kā pa visām maliņām jāskrien.”
Kapusvētku tradīcija Latvijā aizsākās Vidzemē, Krimuldā, 19. gadsimta sākumā. Tā pastāv jau vairāk nekā 200 gadu un joprojām tiek nodota no paaudzes paaudzē.
Kapusvētki ir tikai viena diena gadā. Taču, lai šī tradīcija turpinātos, kapavietas jākopj visu gadu.
Un tieši kapsētas var būt pirmais signāls tam, ka tradīcijas mainās. Arvien biežāk kapsētās redzamas arī nekoptas piemiņas vietas. Vieniem vairs nav tuvinieku, kas par tām varētu parūpēties. Citi dzīvo citā pilsētā vai ārpus Latvijas. Vēl kādi šo tradīciju vienkārši vairs neturpina.
Kapusvētku apmeklētāja, Veronika gan saka: “Es zinu, ka es un vēl divas paaudzes pēc manis sakops. Bet, godīgi sakot, es, ja kopju savus kapus, es vienmēr paskatos – ja blakus nav sakopts, es arī to sakopju. Un, ja tie citi arī tāpat darītu, būtu ļoti labi, bet es skatos, citi gan tā nedara.”
Tātad jautājums par kapusvētku nākotni ir cieši saistīts ar kādu daudz praktiskāku lietu – kas nākotnē kops pašas kapavietas?
Normunds Lamberts, kapu apsaimniekotājs, stāsta: “Biežāk klients ir cilvēks pēc četrdesmit vai cilvēks, kas dzīvo ārzemēs un nespēj būt klātienē, sakopt kapus, bet arī nevēlas, lai kapi aizaugtu un līdz ar to pazustu. Jo aprīlī ir pieņemts jaunais Kapsētu likums, kas paredz drīzumā sakārtot kapsētas vienlīdzīgi visā valstī, un, ja kapi netiek sakopti trīs gadu laikā, cilvēks, kas ir atbildīgs par kapavietu, var to zaudēt.”
“Visbiežāk cilvēki pakalpojumu izvēlas reizi mēnesī, lai vieta neaizaug. Mēneša laikā šī vieta jau arī sāk ar nezālēm nedaudz parādīties. Un tāpēc mēs mēneša laikā izravējam, sakopjam segumu, notīrām granīta elementus, pārskatām apstādījumus, sūtam fotoatskaites, kad viss ir kārtībā. Latvijā ir ap 4800 kapsētu, kas ir aptuveni desmit miljonu cilvēku. Jā, tas nozīmē, ka uz vienu Latvijas iedzīvotāju, nu, diezgan liels skaits kapavietu,” skaidro kapu apsaimniekotājs.
Tātad arī tad, ja ģimene pati kapavietu vairs nevar apkopt, ir iespējams meklēt citu risinājumu. Taču ne visur rūpes par kapavietu paliek tikai ģimenes ziņā. Citviet pasaulē jau šodien darbojas arī citi modeļi. Piemēram, Norvēģijā kapsētu uzturēšanā lielāku lomu uzņemas baznīcas.
“Faktiski, ir zaļā zālē piemineklīši. Viņi tā kā neizceļas – tur nav tā, ka vienam ir ļoti liels, otram mazs, bet viņiem ir apmēram tā, kā visi pēc kaut kāda vienāda standarta, un tas viss saplūst kopā ar dabu,” stāsta Iveta Liepkalne, kura jau 18 gadus dzīvo Norvēģijā.
“Norvēģijā viņi atnāk uz kapiņiem, un vienmēr ir kārtība. Tur nevajag ņemt līdzi kaut kādas ūdens pudeles vai vēl kaut ko, tur vienmēr viss ir uz vietas, par to ir ļoti padomāts. Teiksim, šo pieredzi varbūt varētu arī Latvijā pārņemt no Norvēģijas – tieši to sakārtotību, nu, teiksim, to sistēmu.”
Taču mainās ne tikai tas, kas kops kapus. Mainās arī tas, kā mēs atvadāmies no aizgājušajiem. Arvien populārāka kļūst kremēšana.
Ilmārs Tolstovs, Salaspils un Ogres Katoļu draudžu prāvests, uzsver: “Kādi var būt kapusvētki, ja mirušā pelni ir izkaisīti jūrā? Un katoļu baznīca to kategoriski neatzīst. Ir jāatgādina cilvēkiem par to, cik svarīgi ir neaizmirst par mirušajiem, aizlūgt. Bet tas ir dziļi saistīts arī kristīgo ticību. Ja šīs ticības nav, tad kapusvētki ir tāda, nu, radu kopā sanākšana, radu būšana un kaut kādas nostaļģiskas atmiņas.”
“Un kremācija kaut kādā mērā, nu, pakāpeniski, iespējams, var ietekmēt arī kapu svētku tradīcijas, jo, nu, kur mēs aiziesim savus tuviniekus apraudzīt? Viens ir, kad urniņu mēs pēc tam apglabājam turpat kapsētā, bet citreiz tas notiek pilnīgi vēl citādāk. Tās tendences, nu, pakāpeniski ietekmēs arī to kapu kultūru Latvijā,” saka Ikšķiles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Dzintars Laugalis.
“No desmit bērēm astoņas ir kremācijas. Bet tas ir izteikti tikai lielajās pilsētās – galvaspilsētā, Ventspilī, Liepājā, mazajās Latvijas pilsētiņās tas tā nav izteikti, tur kremācija nav populāra. Vienkārši laika trūkums, neiet vairs uz kapiņiem apkopt tuvinieku vietas. Un tie cilvēki, kas jau, kā saka, tuvojas dzīves izskaņai, viņi jau redz, ka radinieki neiet apkopt viņu radinieku vietas. Tad, ja jau neuztur to, tad jau arī droši vien pie manis nenāks. Apmēram 50/50 – ir daļa, kas apglabā, ir daļa, kas izkaisa. Starpība ir tāda, ka, ja mēs apglabājam kapos oficiāli, tad mums ir arī tai saucamajā kapu grāmatā ieraksts.”
“Neviens noteikums neregulē, kur šos pelnus izkaisīt, tos var izkaisīt jebkurā vietā, kur jūs vēlaties. Galvenais, lai tas netraucē sabiedrībai un lai tas ir ētiski. Nevajadzētu to darīt publiskās pludmalēs, publiskos parkos, nevajadzētu to darīt, aizsargājamās dabas joslās. Jāievēro, tātad, vispārējos sabiedrības ētikas noteikumus un attiecīgo pašvaldību noteikumus, ja tādi kaut ko regulē,” skaidro Mārtiņš Štreihfelds, Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs.
Vai pēc 20 gadiem mēs joprojām tiksimies kapusvētkos? Cilvēki tam tic.
Zane, kapusvētku apmeklētāja, saka: “Es kādreiz meitas vecumā domāju, ak, Dievs, cik ilgi vēl mācītājs runās, nu kad varēs iet projām? Bet, tad pienāk kaut kāds zināms vecums, kad liekas, uz kapiem jāaizbrauc – kā tad nebūs sakopti, kapusvētki un tā. Tas ar gadiem nāk, to nevar prasīt vēl viņiem, viņi vēl ir pa jaunu.”
Anita, kapusvētku apmeklētāja, atminas: “Mums, piemēram, priesteris teica, ka Francijā tagad ļoti jaunatne pievēršas ticībai.”
Marija, kapusvētku apmeklētāja, uzskata: “Tas ir bijis jau sen, arī agrāk bijis, un nav nomiris līdz šim laikam. Tā kā es domāju, ka arī tālāk būs.”
Mainās kapavietas, mainās mūsu paradumi un veids, kā pieminam savus tuviniekus. Tāpēc jautājums nav tikai – vai kapusvētki būs, bet gan kādi tie būs? Un, iespējams, atbildi mēs katrs jau šodien rakstām pats.