Kopš COVID-19 pandēmijas attālinātais un hibrīddarbs kļuvis par daudzu ikdienu. Tomēr šobrīd sabiedrībā un valdībā atkal uzvirmo diskusijas, vai darbs no mājām ir efektīvs un vai valsts pārvaldē nav pienācis laiks atgriezties klātienē? Kamēr darbinieki uzsver labsajūtu un laika ietaupījumu, daļa vadītāju bažījas par komandas saiknes zaudēšanu un produktivitāti. Šoreiz rubrikā “Uzzini, pārbaudi, vērtē” pētīsim attālinātā darba ieguvumus un iespējamos mīnusus.
“Hallo, Gustav, vai tu mani dzirdi un redzi?” Tieši šādi caur datoru un dažādām tiešsaistes platformām mūsdienās sazinās tūkstošiem strādājošo, kuri ikdienā izmanto attālinātā darba iespēju.
Modernās tehnoloģijas daudziem strādājošajiem sniedz iespēju ātri un ērti sazināties no jebkuras vietas pasaulē. Savus darba pienākumus tieši šādā formā visbiežāk veic informāciju tehnoloģiju jomā strādājošie, finanšu un administratīvajās nozarēs nodarbinātie, kā arī dažāda veida dizaina un mārketinga speciālisti.
Pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada otrajā ceturksnī Latvijā attālināti vai arī hibrīdrežīmā regulāri strādāja 127,2 tūkstoši nodarbināto jeb 16,8% darba ņēmēju.
Visvairāk, pat 70%, attālināti ir nodarbināti informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē, kā arī finanšu un apdrošināšanas jomās. Savukārt valsts pārvaldē attālināti strādā aptuveni 24% darba ņēmēju.
Tomēr pēdējā laikā organizāciju psihologi novēro jaunu tendenci – darba devēji aizvien vairāk baidās no attālinātā darba vai mudina izvēlēties hibrīdo darba režīmu, kad darba ņēmējs vismaz dažas dienas nedēļā ierodas darba vietā.
Komunikācijas trenere, sertificēta supervizore Aija Iesalniece: “Šobrīd vairāki lieli uzņēmumi, kas ir manu klientu lokā, sūta saviem darbiniekiem informāciju, ka no septembra viss beidzas un mēs nākam 100% atpakaļ uz darbu. Tas izraisa lielu haosu, nepatiku un neapmierinātību darbiniekos. Tas ir tas, kas šobrīd patiesībā notiek.”
Arī valsts pārvaldē šobrīd ir dots uzdevums sagatavot priekšlikumus attālinātā darba organizēšanai un pilnveidošanai. Tieši šīs neskaidrības dēļ vairāki mūsu uzrunātie strādājošie šoreiz atteicās dalīties savā pieredzē par attālinātā darba plusiem un mīnusiem.
Tomēr tieši reģionu iedzīvotājiem attālinātais darbs bieži vien ir vienīgais veids, kā strādāt kādā galvaspilsētā bāzētā organizācijā un turpināt savu ierasto dzīvi. Savā pieredzē ar mums piekrita dalīties Solvita Priedīte no Gulbenes. Viņas darba vieta ir “Rīgas satiksme”, viņa trīs dienas strādā klātienē, bet divas attālināti.
“Es dzīvoju Gulbenē, bet tā kā darba iespējas Gulbenē ir krietni mazākas nekā Rīgā, man nācās pārcelties uz Rīgu un sākt strādāt šeit. Manuprāt, tieši ieguvumu ir vairāk, jo tad varu būt mājās. Man tas ir ideāli, jo varu braukt uz Gulbeni, kur man ir visa dzīve. Rīga man kā pilsēta vispār nepatīk. Es principā šeit strādāju piespiedu kārtā, lai vispār varētu nopelnīt. Gulbenē man ir viss. Tāpēc attālinātajās dienās varu nostrādāt savas noteiktās stundas un pēc tam vakarā darboties ar savām lietām – man ir dārzs un citas nodarbes. Pieļauju domu, ja atcels attālinātās dienas, es centīšos vēl vairāk meklēt darbu, kas ir Gulbenē, varbūt arī ar zemāku atalgojumu, bet tomēr, lai es esmu mājās,” stāsta Solvita Priedīte.
Valsts kanceleja norāda, ka iespēja strādāt attālināti aizvien saglabāta kā viens no elastīgā darba veidiem, bet ne kā pamata darba organizācijas veids. Rakstiskā atbildē lasāms, ka:“Daļēja attālinātā darba saglabāšana kā elastīga darba veida iespēja tika pamatota ar vairākiem apsvērumiem. Tas dod iespēju valsts pārvaldē piesaistīt speciālistus no dažādiem Latvijas reģioniem, ne tikai no tās pilsētas, kur atrodas konkrētā iestāde.”
Valsts kancelejā uzskata, ka pilnīga atgriešanās pie klātienes darba varētu radīt vairākus izaicinājumus, piemēram, izmaksas par papildu telpu īri vai speciālistu piesaisti. Pēdējos gados virkne iestāžu ir samazinājušas nomāto telpu apjomu un pārgājušas uz kopstrādes telpām. Turklāt attālināti strādājošajiem valsts nemaksā kompensācijas par mājās izmantoto elektrību vai internetu. Tādēļ visu darbinieku vienlaicīga atgriešana klātienē nozīmētu jaunus izdevumus telpu īrei un uzturēšanai.
Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka cilvēki, kuri strādā attālināti, slinko. Viņi savā darba laikā paspēj veikt dažādus mājas darbus, doties iepirkties vai pat nopļaut zāli mājas pagalmā. Taču vai atgriešanās birojā vienmēr nozīmēs augstāku darba produktivitāti?
“Man ļoti patika viens 2024. gada pētījums, kurā tika pētīts viens konkrēts uzņēmums. 1600 darbinieku sadalīja uz pusēm – puse nāca uz darbu [klātienē], bet otra puse trīsreiz nedēļā nāca uz darbu un divas dienas strādāja attālināti. Tas, ko viņi novēroja, – darba kvalitāte nepasliktinās vispār. Tas ir viens no pirmajiem pētījumiem, kas konkrēti pasaka – nē, darba kvalitāte nepasliktinās. Palielinās apmierinātība ar darbu, mazinās cilvēku vēlme aiziet no darba,” skaidro komunikācijas trenere, sertificēta supervizore Aija Iesalniece.
Viens no lielākajiem darba devējiem valsts pārvaldē ir Valsts ieņēmumu dienests. Šeit pašlaik 25% darbinieku strādā klātienē, bet pārējie izvēlas hibrīda formu. Dienestā uzsver, lai attālināti strādājot rezultāts tiešām tiktu sasniegts, būtiska loma ir darba tiešajiem vadītājiem. Viņu uzdevums ir ne vien kontrolēt darba izpildes termiņus un apstrādāto dokumentu apjomu, bet arī rūpēties, lai darbinieki mājās nejustos izolēti un nezaudētu piederības sajūtu iestādei.
VID Attīstības un personāla pārvaldes direktore Sandra Kārkliņa-Ādmine: “Mums ir visi priekšnosacījumi, lai mēs pietiekoši efektīvi organizētu darbu gan klātienē, gan hibrīdā, gan attālināti. Efektivitāti nosaka rezultāts, nevis darbinieku atrašanās vieta. Tas ir ļoti būtiski. Tāpēc es nepiekristu tādam vispārīgam pieņēmumam, ka attālinātais darbs pats par sevi varētu būt neefektīvs un ka tagad lielai daļai ierēdņu vai valsts pārvaldē strādājošo būtu jāatgriežas darbā [klātienē], jo tad rezultātā noteikti klienti saņems labākus vai pieejamākus pakalpojumus. Manuprāt, efektivitāti nosaka sasniegtais rezultāts, darba kvalitāte, izpildes termiņi un pakalpojuma pieejamība klientiem.”
Līdzīga pieeja ir arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Lai gan klientu apkalpošana šeit notiek simtprocentīgi klātienē, dažādu atbalsta funkciju veicējiem ir iespēja strādāt attālināti, pats galvenais, lai var izmērīt darba rezultātu.
“Piemēram, apstrādāto klientu skaits, pieņemto lēmumu skaits, tas viss balstās uz normām, šajā brīdī tas, kas ir svarīgi, lai būtu rezultāts, lai būtu izpildīts darbs. Vai viņš to dara darba kabinetā, vai mājas apstākļos, tas ir sekundāri, kas būtībā ir darba organizācijas jautājums,” saka VSAA direktors Māris Krastiņš.
Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) uzsver, ka daudz svarīgāks ir nevis tas, kur un kā darbinieks veic savus pienākumus, bet gan lai tiktu sasniegta pēc iespējas augstāka darba produktivitāte.
LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs: “Ja valsts vēlas kļūt konkurētspējīga, mums ir jāmēra nevis tas, no kurienes un kādā veidā strādājam, bet kāds ir gala rezultāts, kāda ir gala rezultāta kvalitāte. Līdz ar to valsts pārvaldē darba organizācijas forma nedrīkst kļūt par rezultātu, ko sabiedrība saņem par savu naudu.”
Organizāciju psiholoģe uzsver, ka iespēju strādāt attālināti nedrīkst palaist pašplūsmā, ļoti nozīmīga ir vadītāja iesaiste un skaidri darba noteikumi.
Aija Iesalniece: “Mēs zinām, ka vēlamies, lai komanda strādā kā komanda, nevis kā atsevišķi profesionāļi. Tas nozīmē, ka nepietiek vienkārši noteikt, ka divas vai trīs reizes nedēļā jābūt birojā. Ir jāskatās, lai tajās pašās dienās birojā būtu arī citi komandas locekļi, lai viņi būtu kopā. Esot ofisā, bet katram savā laikā, nav nekādas jēgas. Tik un tā komanda nesatiksies, nebūs kvalitatīvas ideju apmaiņas, vientulības sajūtas mazināšanās un dalīšanās pieredzē ar kolēģiem. Attālinātais darbs labi strādā, ja uzņēmums to organizē, nevis palaiž pašplūsmā un vienkārši iedod noteikumu – izvēlies trīs dienas, kad būsi darbā.”
“Vēl viena lieta, kas mēdz noderēt komandu vadītājiem, ir tā sauktās “atvērtās tiešsaistes durvis”. Darbinieki zina, ka katru dienu ir viena stunda, kad vadītājs atrodas konkrētā Zoom, MS Teams vai citas platformas saitē, un es varu tur ieiet un ar viņu parunāt. Tieši tāpat var būt atvērta tiešsaistes telpa, kur varu ieiet parunāt ar kolēģiem. Arī attālināti jāveido vide, kurā varam neformāli sarunāties un veidot savstarpējo saikni,” uzsver supervizore.
Savukārt, ja skaidras attālinātā darba sistēmas un savstarpējas uzticēšanās nav, vadītāji var nonākt otrā galējībā – pārmērīgā darbinieku kontrolē jeb mikromenedžmentā.
Aija Iesalniece: “Vadītāji neuzticēsies, būs sajūta, ka neviens nedara darbu – kas vispār notiek? Palielināsies mikromenedžments, vadītājs visu laiku bakstīs darbinieku: “Ko tu dari? Kāpēc tu neesi tiešsaistē? Es redzēju, ka tev tur sarkanā, nevis zaļā lampiņa deg.” Tas viss liecina, ka mēs neesam gatavi un neesam izveidojuši sistēmu, lai attālinātais darbs būtu efektīvs.”
Attālinātā darba efektivitāti ietekmē ne tikai tas, kā uzņēmums darbu organizē, bet arī vide, kādā cilvēks strādā mājās. Ne visiem ir atsevišķs darba kabinets vai cita vieta, kas piemērota pilnai darba dienai.
Aija Iesalniece: “No vienas puses, man ir iespēja iekārtot tādu vidi, kādu es gribu. No otras puses, ne vienmēr man ir atbalsts no uzņēmuma, finanšu resursi vai tādi ģimenes apstākļi, lai es varētu iekārtot piemērotu darba vidi. Man ir bijuši neskaitāmi klienti, kuriem darba vieta ir iespiesta kaut kur virtuvē starp traukiem, jo otrā istabā ir bērni, vēl ir guļamistaba. Ja visu darba dienu pavadi uz ķeblīša virtuvē, tad, protams, tev ir grūti, tev sāp mugura, tev tas nepatīk, rodas sliktas emocijas, jo darba devējs nav palīdzējis šo vidi noorganizēt. Tad attālinātais darbs absolūti nav piemērots.”
Strādājot mājās, var kļūt grūtāk novilkt arī robežu starp darbu un privāto dzīvi. Kā vienu no piemēriem Iesalniece min situācijas, kad saslimst bērns.
Aija Iesalniece: “Ja bērni ir slimi un atrodas mājās, normāli būtu, ka es paņemu slimības lapu un esmu ar bērniem. Bet, ja strādāju attālināti, var rasties iekšējā sajūta, ka nebūtu pareizi ņemt slimības lapu un darba devējam tas nepatiks. Tad es patiešām esmu pārslogots. Nav ne laba noskaņojuma, ne labbūtības, esmu stresā, pieļauju daudz kļūdu, produktivitāte krītas. Un mēs atkal atgriežamies pie darba devēja pienākuma organizēt šo procesu un skaidri novilkt robežas. Cilvēkam individuāli to izdarīt ir daudz grūtāk, ja darba devējs nepalīdz.”
Darbam attālināti ir savi ieguvumi un arī vairāki riski. Kā pozitīvo var minēt iespēju taupīt laiku un ceļa izmaksas, iespēju piesaistīti augstāka līmeņa speciālistus no reģioniem, kā arī kopumā augstāka darbinieku apmierinātība.
Tikmēr kā galvenos riskus var minēt to, ka darbiniekiem zūd saikne ar kolektīvu, pieaug vientulības sajūta, mazinās radošu ideju kvalitāte un izjūk robežas starp darbu un privāto dzīvi.
Attālinātais darbs pats par sevi nav ne slikts, ne labs. Kādam tas der, citam, iespējams, nē. Tas ir mūsdienīgs darba organizēšanas instruments, kas prasa arī rūpīgu vadības pieeju un savstarpēju uzticēšanos. Valdībai plānojot šo iespēju pārskatīt, būtisks ir jautājums – vai svarīgāk ir darbinieku klātbūtne kabinetos no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, vai ātri un kvalitatīvi paveikts darbs.