Kad klāt ir gada visgarākā diena un visīsākā nakts, daudzviet pasaulē Ziemeļu puslodē tiek svinēti vasaras saulgrieži. Latvijā tos sauc par Jāņiem, dažkārt Līgo svētkiem. Tad arī vārda dienas Līgām un Jāņiem. Ko īsti svinam? Nedaudz ieskatīsimies latviešu Jāņu laika tradīcijās un ar to saistīto jēdzienu izcelsmē un nozīmē.
Saules gada rits mūsu tautas garamantās ieguvis teiksmas raksturu, kur ietverti gadskārtu simboli un bagātīgā, latviešiem īpašā iztēlē aprakstīti katras gadskārtas cēliena raksturojoši notikumi. Tā, piemēram, šajās dienās, kad Saule sasniegusi Debesu kalna pašu virsotni, pie ļaudīm atnāk Dieva dēls Jānis ar sieru, alu un jāņuzālēm, svētību nesdams. Dabas māte Māra šai laikā ir Jāņa māte, bet Jāņa bērni ir līgotāji, šo svinību dalībnieki.
Jāņa bērni līgodami iet no mājas uz māju, nesdami sev līdzi paša Jāņa svētību. Katras apciemotās mājas saimnieku tad sauc par Jāņa tēvu, bet saimnieci par Jāņa māti. Viņu pienākums ir pacienāt sanākušos Jāņa bērnus ar alu un sieru, kas simbolizē druvu un lopu ražību. Jāņa bērni apstaigā sētu, aplīgo vietas un lietas, saimniekus, dzīvo radību, ar jāņuzālēm visiem cenzdamies pieskarties.
Šajos svētkos nozīmīgākie elementi ir jāņuzāles, ziedu vai ozola vainags, uguns un ūdens.
Jāņuzāles
Pats Dievs šai naktī lasa jāņuzāles, līdz ar tām sniegdams savu svētību ļaudīm un ražai. No āboliņa, sevišķi baltā, Jānim vietu taisa, bet Jāņa māte ar to apsedzas, pa āboliņa taku nāk Jānis un Laima istabā. Šai laikā vāktām zālēm piemīt īpašs, dziedinošs spēks, kas vairo auglību, veselību, skaistumu, atvaira tumšo, ļauno. Turot rokā zāli un labību, pats kļūst par šī spēka nesēju, stādos koncentrētās enerģijas atdodot tur, kam zāles pieskaras.
Vainags
Jāņus pirmie ielīgo gani, pirms lopu dzīšanas mājā tos greznojot ar vainagiem. Saimnieks tos sagaida ar sieru un pienu, ar to dodot godu laidaram. Vainags ir aplis, kas sevī koncentrē šo spēku, bet atvaira ļaunumu. Pinot vainagu, pīni vai sakrustojot zarus, šo īpašību kopums apvienojas maģiskā aplī. Vainagi galvā, protams, ir arī Jāņa tēvam, Jāņa mātei un Jāņa bērniem.
Uguns, īpaši kārtsgalā, kuru Jāņa vakarā paceļ pret debesīm laikā, kad gaisma sasniedz maksimumu, nozīmē debesu gaismu. Tā jāiededz brīdī, kad saule riet, tā simbolizējot Saules gaitas nepārtrauktību, veicinot Saules spēkus, aizsargāšanos pret ļaunām varām. Jāņos ir vienīgā reize, kad uguni ceļ gaisā. Cik tālu uguns apspīd laukus, tik tie kļūst auglīgi. No Jāņu kalna ripina darvotu, aizdegtu pakulu riteni – Saules simbolu.
Ūdens
Aizdedzinot lāpas pie jāņuguns, līgotāji, nepārtraukti atrazdamies uguns svētības lokā, dodas uz ezeru vai upi peldēties – ūdenim šai saulgriežu laikā arī piemīt īpašs spēks. Peldas pa pliko, iet pirtī. Rasa dod svētību tiem, kas tajā mazgājas. Zvejnieki jūrmalā dedzina vecās, darvotās laivas vai palaiž jūrā degošu mucu Jūras mātei.
Jānis
Arī citās sentautu reliģijās sastopams Jāņa līdzinieks. Romiešiem tāds ir Januss, etruskiem Ani vai Eanu, kuri attēloti divsejaina vīrieša izskatā. Tas simbolizē attīstību no pagātnes uz nākotni, viena veidola pārtapšanu citā, viena Visuma citā. Janua ir latīņu “durvis”, bet Januss (Ianus) ir vārtu, durvju dievs, sākums un beigas. Tāpat mūsu Jānis “sit vara bungas vārtu staba galiņā.” Stāvēdams šajos vārtos, Jānis it kā dala gadu divās pusēs.
Sanskritā “yāna-h” ir kustība, ceļš. Tas varētu būt saistīts ar gaismas kustību gan Debesu kalnā, gan pēc tam arī “no kalniņa lejiņā”.
Līgo
Bet nu par to, kā varētu būt radies tik ierastais “līgo”. Folkloriste, lībiete Helmī Stalte savulaik rakstīja, ka Jāņu dziesmās skandētais “līgo” lībiešu valodā esot vēlējums – lai top! Citi šī vārda izcelsmi saista ar līgošanos, kas arī ir kustība – varbūt iekustināt gaisu, gaismu, ražību, auglību – lai top! Daži pētnieki savukārt domā, ka “līgo” ir saistībā ar sanskrita “lingam”, kā apzīmē fallu, to saistot ar auglības veicināšanu. Šai nolūkā Jāņos tiek dziedātas arī tā sauktās “nerātnās” dainas.
Tautā iegājies arī apzīmējums “Līgo svētki”. Komponists Emilis Melngailis atzinis, ka, ieviešot šo terminu, kļūdījies. “Līgo” ir tikai šis piedziedājums, vēlējums, bet daudzināts šajās svinībās taču tiek Jānis. Melngailis gan nav šī nosaukuma izgudrotājs, kā pats apgalvojis, jo “Līgo svētku” svinēšana notikusi jau Atmodas laikā 19. gadsimtā, kā to vēsta, piemēram, tā laika laikraksti.
Arī okupācijas gados, lai mazinātu šo Jāņa nozīmi, svētki oficiāli tika saukti par Līgosvētkiem un dzejniekiem pasūtīts radīt pat tiem atbilstošas jaunas “kolhoznieku dainas”, ko tagad lasīt ir diezgan kuriozi. Vienulaik šo svētku svinēšana bija vispār aizliegta.
Lai kā mēs šos svētkus sauktu – par Jāņiem vai Līgo svētkiem –, katram ir savs skatījums uz to nozīmi un tradīcijām. Taču nemainīgs paliek viens – vasaras saulgriežu laikā pār laukiem nāk Jānītis, nesdams gaismu, svētību un auglību, aicinot svinēt gada īsāko nakti un pilnbriedā esošo vasaru.